Bada un apetītes stāvokļi

Un, arī lūkojoties uz globālām tendencēm, jāatzīst, ka šobrīd visa pasaule ir aizrauta ar vispārēju 90. gadu estētikas un modes reinkarnāciju – to apliecina gan Holivuda, gan Eiropas un festivālu kino. Vērojama ne tikai šīs desmitgades populāro aktieru karjeras reanimēšana, piemēram, Meta Dilona pārtapšana par titulvaroni Larsa fon Trīra satīrā Māja, kuru uzcēla Džeks, bet arī tā laika aktieru tipāžu burtiska klonēšana. Spilgts piemērs ir šobrīd pieprasītais Timotē Šalamē no Sauc mani savā vārdā (2017) kā līdzinieks 90. gadu pusaudžu žurnālu plakātos bieži drukātajam Leonardo Di Kaprio. Turpat vērojama arī tolaik iecienīto action un spriedzes filmu aktieru godināšana ar šajā desmitgadē aizsāktu franšīžu jaunajiem laidieniem – te vērts pieminēt Tomu Krūzu un Braiena de Palmas Neiespējamo misiju (1996), kuras sestā daļa nonāks uz ekrāniem jau pavisam drīz.

Latvijas kino ražošanai gan nepiemīt šāds refleksijas līmenis – daudzas parādības gluži vienkārši ir nejaušības. Tomēr nenoliedzams ir kinovides kontrasts starp šodienu un 90. gadiem. Šodien – valstiskā līmenī atbalstīta mākslas nozare, kas pragmatiski attīstās un piedzīvo labākos kino apmeklējuma rādītājus atjaunotās valsts periodā. Tolaik – stabilas ražošanas sistēmas sabrukums, pāreja uz kapitālismu un filmu nozares panīkums. Iekļaujoties šīs desmitgades laika garā, vērts aplūkot vietējo 90. gadu kino situāciju gan tādēļ, lai saprastu 27 gados paveikto, gan – lai novērtētu skatītāja attiecības ar vietējo kino piedāvājumu.

"Ēriha Marijas Remarka romānos redzams, ka cilvēki pēc kara domā šodienas kategorijā. Visi dzīvo vienai dienai. Tobrīd aukstais karš bija beidzies un Padomju Savienība bija zaudējusi," tā laika domāšanas tipu ieskicē producents un režisors Andrejs Ēķis. Viņš atzīmē, ka, desmitgadei noslēdzoties, šī domāšana pārstāja pastāvēt, dienaskārtībā aktuālam kļūstot gauži vienkāršam pragmatismam.

Sistēmas drupas

Pāreja uz brīvā tirgus ekonomiku 90. gadu sākumā Latvijā un citās bijušās Padomju Savienības republikās notika strauji. Jaunajos apstākļos kinonozare piedzīvoja cenu liberalizāciju un privatizāciju, centralizētās ražošanas un izplatīšanas sistēmas sabrukumu, likumdošanas inerci, nespējot nodrošināt autortiesības, video pirātismu, kinoekrānu skaita un iedzīvotāju ienākumu samazināšanos. Kinozinātniece Zane Balčus, aprakstot 90. gadu vidi Latvijā kolektīvajā monogrāfijā Inscenējuma realitāte (2011), atzīmē pētnieces Sūzenas Larsenas sacīto par postpadomju telpas sabiedrībā populāro kino – tas ne tikai kā izklaides un ikdienas prece, bet arī kā nacionālais simbols un sabiedrisko domu veidojošs līdzeklis atradās krīzē.

1990. gada sākumā PSRS Kinematogrāfijas komiteja atcēla centralizēto mākslas un pilnmetrāžas dokumentālo filmu pasūtījumus. Tā paša gada aprīlī Rīgas kinostudija tika sadalīta sešās struktūrvienībās, tostarp tehniskajā bāzē un filmu studijās, kuras izveidoja kinostudijas darbinieki. 90. gadu kino pārejas posma atslēgas figūra ir Rihards Pīks, toreizējais Rīgas kinostudijas direktors un vēlāk pirmais Nacionālā kinematogrāfijas centra (šobrīd Nacionālais kino centrs, NKC) vadītājs. Viņš, pētot Skandināvijas un Francijas finansējuma modeli un izveidojot apvienību Latvijas kino, iestājās par valsts dotētu kinonozari. Vēlāk, 1992. gadā, apvienība tika pārveidota par Kinematogrāfijas centru. Tobrīd finansējums kinonozarei bija nepilni 72 000 lati gadā. Laika gaitā tas auga, par svarīgu stiprinātāju topot Valsts kultūrkapitāla fondam (VKKF), – attiecīgi 1998. gadā tas sasniedz 767 647 latus, valsts dotācijai pieaugot desmitkārtīgi. Taču salīdzinājumam – šogad valsts atbalsts kinonozarei, apvienojot NKC un VKKF finansējumu, ir 6 192 637 eiro.

2002. gadā sarunā ar Viktoru Avotiņu Kino Rakstiem par iespējamo kinostudijas privatizāciju 90. gadu sākumā Pīks stāsta: "Privatizācijas process bija jau sācies, un norvēģu producents piedāvāja privatizēt Rīgas kinostudiju. Padalījos šajā idejā ar kolēģiem. Sak, izdevīgs darījums. Pēc tam dabūju dzirdēt, ka Pīks grib kļūt bagāts, grib privatizēt kinostudiju." Procesam noslēdzoties, 1997. gadā valsts īpašumā saglabāja 31,3% akciju. Viņš atminas, ka lūdzis dokumentālistu Ivaru Selecki sasaukt radošo sanāksmi, tomēr viņu neviens neesot uzaicinājis uz sapulci.