Vēsturē, paldies Dievam, ir brīži, kad par savu tautu nav kauns. Latviešiem 20.gadsimtā tādi brīži ir bijuši vismaz divi – brīvības cīņas un 1991. gada janvāra barikādes. Lietuvā, kura uz neatkarības atjaunošanu virzījās konsekventāk un 1991. gadā pirmā saņēma impērijas prettriecienu (iespējams, plānotu Latvijai), tajā laikā radās anekdote: "Padomju Savienība cēla komunismu un tā arī neuzcēla, bet Lietuvas Augstākās padomes priekšsēdētājs Vītauts Landsberģis to uzcēla ļoti ātri," jo atmosfēra Viļņā bija tāda pati, kādu to atceras Rīgas barikāžu dalībnieki – visi bez maksas dalījās ar ēdienu, segām, vārīja tēju, smērēja maizītes... Kā savās atmiņās raksta viens no barikāžu rīkotājiem Roberts Milbergs, kāds zemnieks pat atdzina un novietoja barikādēs savu personīgo traktoru, teikdams: "Kā vergs es vairs šo zemi nearšu."
Īsumā jāatgādina galvenie notikumi pirms 25 gadiem, vispirms atceroties, ka to starptautiskais fons 1991. gada janvāra pirmajā pusē bija Kuveitas atbrīvošanas operācijas Tuksneša vētra gaidīšana. Pēc 1990. gada 4. maija deklarācijas par Latvijas neatkarības atjaunošanu jau 15. maijā tika izveidota PSRS un LPSR Konstitūcijas un pilsoņu tiesību aizsardzības komiteja, kuras darbību koordinēja Alfrēda Rubika vadītā Latvijas kompartijas centrālkomiteja.
1990. gada nogalē šī organizācija pārtapa par Vislatvijas Sabiedrības glābšanas komiteju. Milicijas speciālā vienība OMON kopš septembra atteicās pakļauties LR Iekšlietu ministrijai un sāka vardarbīgas akcijas pret neatkarības atbalstītājiem. Decembra vidū Vislatvijas Sabiedrības glābšanas komiteja PSRS prezidentam Mihailam Gorbačovam nosūtīja aicinājumu ieviest Latvijā prezidenta pārvaldi. 20. decembrī no amata atkāpās PSRS ārlietu ministrs Eduards Ševardnadze, publiski brīdinot par diktatūras tuvošanos. Decembra beigās Rīgā notika vairāki sprādzieni. Gaiss sabiezēja.
1991. gads sākās ar avīžu iznākšanas aizkavēšanos, jo 2. janvārī OMON okupēja Preses namu.
Ņemot vērā to, ka situācija kļūst arvien draudīgāka, 11. janvārī Latvijas Tautas frontes valde ārkārtas sēdē lēma par turpmāko rīcību. "Tika izteikti visdažādākie priekšlikumi par mūsu iespējamo rīcību, sākot no ultraskaņas pielietošanas, ugunsdzēsēju iesaistīšanas un lojālu miliču vienību organizēšanas. Mums bija jāizveido tāda valsts iestāžu, radio un televīzijas ēku aizsardzība, lai iespējamiem uzbrucējiem tiktu radīti pēc iespējas daudz un sarežģīti šķēršļi, turklāt maksimāla liecinieku skaita klātbūtnē. Vajadzēja noturēties ilgāku laiku, lai par notiekošo tiktu informēta pasaules sabiedrība. Nekādā gadījumā nedrīkstēja pieļaut bruņotus incidentus, kas atraisītu rokas uzbrucēju neierobežotai vardarbībai."
Tas, ka Rīgas iedzīvotāju vidū tikai trešdaļa bija latvieši, lika izšķirties par tautas aicināšanu uz Rīgu no visas Latvijas.
Naktī no 12. uz 13. janvāri padomju armijas daļas un speciālās nozīmes vienības uzbruka neapbruņotiem cilvēkiem pie Lietuvas Televīzijas torņa Viļņā, nogalinot 14 un ievainojot 110 civiliedzīvotāju. 13. janvārī pulksten 4.45 no rīta Latvijas Radio tautu uz barikādēm aicināja Dainis Īvāns, rīkojās attiecīgo nozaru ministri, un no visiem novadiem uz Rīgu sāka virzīties smagās tehnikas kolonnas. 14.00 LTF protesta manifestācijā Daugavmalā ar Latvijas karogiem sapulcējās ap pusmiljonu cilvēku, lai izteiktu atbalstu Lietuvai un paustu gatavību turpināt valsts neatkarības atjaunošanas ceļu. Tajā pašā dienā sāka celt barikādes.
"Gaiss smaržoja pēc dīzeļdegvielas, ugunskuru dūmiem un laukiem. Ielās beidzot dominēja šīs valsts pamattautas – latviešu – valoda. Pati daba bija mūsu pusē, jo ziema bija nosacīti silta un sausa. Dienu un nakti dega ugunskuri un visās barikādēs skanēja Latvijas radio."
16. janvārī arī Latvijā lija asinis – pulksten 16.45 Vecmīlgrāvī pie Mangaļu tilta OMON nošāva šoferi Robertu Mūrnieku. 17. janvārī ASV karaspēks sāka operāciju Tuksneša vētra, ātri "sasitot lupatās" ar PSRS ieročiem bruņoto Sadama Huseina armiju un šādi atvēsinot arī karstgalvīgākos PSRS ģenerāļus. 19. janvārī jau šķita, ka arī Rīgā lielākās briesmas ir pāri. Tiesa, tā šķita ne visiem, tai skaitā arī tiem miličiem, kuri apsargāja Iekšlietu ministrijas ēku Raiņa bulvārī. Viņu aizdomas piepildījās – 20. janvāra naktī Rīgas centrā tika sarīkota asinspirts – OMON un, iespējams, vēl kāds spēks iebruka Iekšlietu ministrijas ēkā. Viens no tās aizstāvjiem bija pašreizējais Barikāžu muzeja vadītājs Renārs Zaļais.
Tumša lieta
Lai gan kopš tā laika pagājuši jau 25 gadi, Barikāžu muzeja vadītājam un notikumu tiešajam līdzdalībniekam esot pārāk maz informācijas, lai nosliektos par labu kādai no versijām par to, kādi spēki īsti darbojās janvāra uzbrukumos un kāds bija to mērķis. Viena no versijām pieļauj, ka 1991. gada janvāra notikumi Baltijā bija augusta puča pirmais mēģinājums un ka "trešais spēks" bija VDK specvienība Alfa, kuras uzdevums bija šaut uz OMON, lai izraisītu asiņainas nekārtības un haosu, kas ļautu Gorbačovam Baltijā ieviest tiešo prezidenta pārvaldi un iesaistīt armiju. Tač Baltijas kara apgabala virspavēlnieks Fjodors Kuzmins, zinot, cik bēdīgi Krievijā funkcionāram var beigties pārāk liela iniciatīvas izrādīšana, ja vējš sāk pūst no citas puses, nolēmis neiesaistīties civiliedzīvotāju slaktiņā, jo sapratis, ka nogalināt nāksies daudzus.
Bauskas miličiem bija divi posteņi pie Iekšlietu ministrijas – viena posteņa maršruts bija pa Rīdzenes ielu, otrs pa Raiņa bulvāri gar ministriju. Posteņos atradās četri miliči, pa diviem katrā postenī, otri četri atpūtās. Uz domām, ka iespējams uzbrukums, vedināja aizdomīgas padomju armijas patruļas – mašīnas braukāja un, kā ministrijas sargiem likās, pētīja, kā viņi sargā. "Ļoti iespējams, ka tajā dienā garām ministrijai nobrauca OMON komandieris Česlavs Mliņņiks. Tie, ar kuriem biju kopā, viņu pazina, jo savulaik Mliņņiks strādāja Bauskas milicijas nodaļā. Viens no puišiem, kuru smagi ievainoja, Aļģis Simanāvičs, bija bijis Mliņņika darbaudzinātājs."
Zaļais pieļauj, ka arī OMON kaujinieki uzbrukdami bija tikpat nezinoši par uzbrukuma mērķi. Vairāki OMON kaujinieki ir liecinājuši, ka pirmie šāvieni uz viņiem bija no ministrijas puses. "Kā Barikāžu muzeja vadītājs nevaru stāstīt neapstiprinātas versijas," Zaļais vispirms piezīmē, lūgts komentēt versiju, ka "trešais spēks" Iekšlietu ministrijā iekļuvis caur piekto stāvu.
20. janvāra nakts prasīja piecus upurus. 25. janvārī notika viņu bēres, un 27. janvārī barikāžu dalībnieki devās mājās. Zaļais tomēr par barikāžu laiku uzskata posmu līdz pat 1991. gada augustam. Uzreiz pēc augusta puča barikādes pamazām sāka jaukt nost. Šodien viens barikāžu fragments ir apskatāms pie Pasaules tirdzniecības centra ēkas, kur ir arī Berlīnes mūra gabals. Oriģinālajā vietā pie Saeimas ēkas palikuši trīs betona bluķi. Barikāžu muzejs oficiāli pastāv kopš 2001. gada 4. maija. Tā ir barikāžu dalībnieku biedrības struktūra. Muzeja ēka Krāmu ielā 3 ir nodota biedrības īpašumā. Vasarā no desmit muzeja apmeklētājiem deviņi ir ārzemnieki, bet barikāžu laikā uz muzeju strīpām nāk skolēnu ekskursijas.
Visu rakstu par barikāžu laika notikumiem un versijām lasiet šīs nedēļas žurnālā Sestdiena!