""Iztīriet klases! Rīt būs traktors ar piekabi – viss lai būtu izvākts." [..] Mēs drudžaini grābām un metām visu klases iedzīvi traktorā. Traktorists uz mums kliedza: "Vai jūs zināt, cik maksā viena traktorista darba stunda?" Un es atbildēju: "Vai jūs zināt, cik maksā viena skolotāja darba stunda?"," notikumus ap Elkšņu pamatskolas likvidēšanu 2009. gadā atceras toreizējā skolotāja, novadpētniece Rudīte Urbacāne. Uz Elkšņiem no Dvietes, kur arī pirms deviņiem gadiem aizvēra skolu, steidzam, lai nepiedodami īsajās dienās pagūtu viesoties, kamēr vēl gaišs. Elkšņu skolas apmeklējums aizrauj.
Skola Elkšņos ir ar 200 gadu senu vēsturi un tapusi, valdošajai varai nolemjot, ka arī zemnieku bērnus vajag izglītot.
Tagadējā skolas ēka, kas pēc skaita ir trešā, celta Ulmaņlaikos, 1937. gadā. Kārlis Ulmanis šeit savulaik viesojies, par ko liecina arhīvos atrodamā fotogrāfija, kurā viņš kopā ar valsts kontrolieri Jāni Kaminski un skolotāju Kārli Lazdiņu aplūko skolas paraugdārzu – leknas kāpostgalvas. Tolaik pie jaunās ēkas skola tika, jo iepriekšējā nama jumts bija bēdīgā stāvoklī. "Zēnu guļamistabā ielūzušos griestus atbalstīja ar stutēm," vēsta arhīvos atrodamais raksts. Lielāko daļu materiālu sagādājuši bērnu vecāki, piegādājot ap 150 tūkstošiem ķieģeļu, bet kokmateriālus ieguva no skolas pagalmā augušā priežu meža. Kamēr skolu remontēja, mācības notikušas pagasta mājā – telpas bijušas tik aukstas, ka bērni sēdēja mēteļos, bet pudelēs sasala tinte. Uz jauno ēku visi pārvācās, kamēr vēl notika remonts, un, tā kā kāpņu vēl nebija, skolēni pārvietojās pa… sastatnēm.
Ar skolas jumtu saistīts arī kāds nesens stāsts. Vienu nakti, vēl pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām, ēkā pārnakšņojis toreizējais Saeimas deputāts Imants Parādnieks. "Pēc tam dabūjām jumta remontam līdzekļus. Tomēr kaut kas pozitīvs," par tik daudz apspriestajām Saeimas deputātu kvotām atgādina Elkšņu pagasta pārvaldes vadītājs Dainis Černauskis.
Viņš SestDienai izrāda skolas telpas, kas ir kā ceļojums laikā, – sākot no moderni izremontētās zāles, kas glabā vērtīgu mantojumu, līdz pat dzelzs gultām ar drāts atsperēm, mūra plītij skolas virtuvē un vēža izbāžņa, kas uz bioloģijas kabinetu atceļojis no skolotāja Lāčplēša drauga jūrnieka septiņdesmitajos gados.
Bez perspektīvas
Ne latviešu nacionālās glezniecības pamatlicējs Jūliuss Dērings, ne rakstnieks Alberts Eglītis nenojauta, ka reiz viņu veltījums Elkšņiem būs plašākai publikai noslēpts. Slēgtajā skolas ēkā tagad glabājas Dēringa gleznotā Elkšņu evaņģēliski luteriskās baznīcas altārglezna Jēzus pie krusta – valsts nozīmes piemineklis. Rudīte Urbacāne SestDienai stāsta, ka altārglezna no baznīcas pārvietota, kad dievnamam izbrucis stūris. Ilūkstes baznīca vēlējusies gleznu iegūt savā īpašumā, taču elksnēnieši nav ļāvuši. "Johans Jūliuss Dērings to ir gleznojis Elkšņu baznīcai, un tai ir jāiznīkst kopā ar baznīcu. Tāds ir Dieva plāns," saka Rudīte. Šeit izstādītas arī 49 gleznas, kuras Albertam Eglītim – šīs skolas absolventam un rakstniekam – dāvinājuši bēgļu gaitās esošie latvieši. Eglītis tās, kā arī labu grāmatu kolekciju novēlējis Elkšņu skolai. Vērtīgo mantojumu pašlaik sargā biezie skolas mūri un signalizācija.
Vaicāts par tā nākotni, Černauskis pieļauj, ka kultūras namā varētu izremontēt telpu, lai gleznas būtu apskatāmas plašākai publikai.Skolas ēkas izmantošanai bijušas vairākas ieceres – gan kultūrvides, gan sociālais centrs. "Bet kam to vajag? Lai piesaistītu līdzekļus, ir jābūt cilvēkiem, bet cilvēku pagastā paliek arvien mazāk," atzīst Černauskis un piebilst – aktīvās pagasta dāmas "atnāk pie manis uz pārvaldes ēku un darbojas blakus telpā, kur vismaz vēl ir apkure". Jāpiebilst, ka dienā, kad SestDiena viesojās Elkšņos, apkures nebija, jo notika ūdensvada remonts. Tāpat pēdējos dažus gadus netiek apkurināta bijusī skolas ēka, jo krasas temperatūras svārstības nenākot par labu gleznām.
Rudīte uzskata, ka gan baznīca, gan skolas ēka ir nolemta iznīcībai. "Es neredzu spēkus, kas liktu tām atdzimt. Jebkurš mazais projekts, ko mēs rakstījām, ir atdūries pret vārdu salikumu – teritorija bez perspektīvas," skumji secina novadpētniece, piebilstot, ka tā jau ir vispasaules tendence par perspektīvām atzīt vietas, kurās ir noteikts iedzīvotāju skaits. "Ja no izdevīguma viedokļa vērtē un ja ēkai nav mākslinieciskās vērtības, tad vieglāk ir nostumt visu no zemes virsas un uzcelt jaunu, modernu ēku no alumīnija un stikla," par Polijas piemēru dievnamu celšanā zina stāstīt Rudīte. Pēc viņas domām, arī izglītība drīzumā kļūs par ekskluzīvu un ne visiem pieejamu pakalpojumu.
Realitāte un sapņi
Skolas slēgšana Elkšņos bija sekas iedzīvotāju skaita samazinājumam. "Tas bija tikai laika jautājums. Varbūt divus trīs gadus vēl varēja dzīvību pavilkt," spriež pārvaldes vadītājs un nešaubīgi apliecina – pagastam tas ir ļoti slikti.
"Nav skolas, nav dzīvības, nav pasākumu."
To labi varot redzēt blakus esošajā Rites pagastā, kur vēl ir pamatskola – tur ir bērni un vecāki, ir pasākumi. "Ritē var uztaisīt pasākumu ar bērniem, bet mums ir jādomā, kā mēs to varam," atzīst arī bibliotēkas vadītāja Ingrīda Černauska. Kultūras pasākumi notiek arī Elkšņos, bet apmeklētība ir zema, lai gan kultūras namā darbojas vairāki pašdarbnieku kolektīvi. Īsi pēc skolas slēgšanas nojauktas arī trīs no sešām daudzdzīvokļu mājām. Tās bez iedzīvotājiem stāvējušas kā ērmi. Šogad to vietā atklāts bērnu rotaļu laukums, lai arī cik maz bērnu būtu. Pa kādai jaunajai ģimenei jau atgriežoties, pārsvarā zemnieku saimniecībās. "Nav viņu daudz, bet kaut kāda cerība ir," piebilst Černauskis. "Katrā ziņā – stāvoklis bezcerīgs nav," piebalso pārvaldes vadītāja māsa, bibliotekāre Ingrīda, un uzsver – nav iespējams salīdzināt, kā ir tagad un kā bija skolas laikos, kad bērni bariņā no skolas pakalna galā skrējuši uz pretējā pusē esošo bibliotēku. "Lielā sāpe man ir visu laiku acu priekšā," saka sieviete.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 30. novembra - 6. decembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Pravietisnejaukais
Linda Tesele
Bubu