Klusais metāls

Pasaules iedzīvotāju skaits vēl kādu laiku turpinās pieaugt. Viņu labklājība arī. Un ir tikai normāli, ja cilvēki, kam ir nauda, grib sev māju, elektrību, veļasmašīnu un ledusskapi. Varbūt pat iespēju izmantot kaut kādu transportu. Turklāt lielākā daļa šo cilvēku dzīvos pilsētās. Gan tādās, ko mēs labi zinām, gan milzīgajās Ķīnas lielpilsētās, kuras vēl nepastāv, bet pēc dažiem gadiem jau tiešām citādi kā par milzīgām nebūs dēvējamas. Tā visa radīšanai ir nepieciešami dažādi metāli, kuru rezerves parasti nav bezizmēra, un arī zemes iespējas samierināties ar metalurģijas radīto piesārņojumu nav bezgalīgas.
 

Dzelzs laikmets turpinās

Ja skatāmies uz globālo metālu patēriņu, nebūtu ļoti melots, ja sacītu, ka dzelzs laikmets turpinās – nevienu citu metālu neiegūst ne tuvu tik daudz kā dzelzi. Un gandrīz visa dzelzs (98%) tiek izmantota tērauda ražošanā, kas savukārt nepieciešams būvniecībā, infrastruktūrā, autoindustrijā. Pat Arnolds Švarcenegers Terminatora otrajā daļā ar robotu T-1000 cīnījās tieši tērauda ražotnē. Aptuveni 75% tērauda galvenās sastāvdaļas – dzelzs – iegūst trīs valstīs: Ķīnā, Austrālijā un Brazīlijā. Šī metāla pārstrāde ir jau gadsimtiem ilga, un, kaut arī mūsdienās tēraudu pārstrādā diezgan cītīgi (pēc Pasaules ekonomikas foruma aplēsēm – ap 85%), pieprasījums pēc tā turpina palielināties, jo aug gan cilvēku labklājība, gan viņu vēlme dzīvot pilsētās, bet tāda dzīve ir krietni "dzelžaināk" nekā pamošanās siena gubā.

Kad pirms simt gadiem studēju, man nebija iespējas izvairīties no ģeoloģijas kursa, un tā noslēguma praksē bija karjerā jāmeklē dažādi minerāli (neģeologi tos drīkst vienkārši saukt par akmeņiem), jāuzrāda pasniedzējam un jāpastāsta par to īpašībām. Tā kā es nevarēju atrast pietiekoši daudz dažādu eksemplāru, paņēmu istabiņas durvju rokturi un asociētajam profesoram Ģirtam Stinkulim prezentēju to kā dzelzsrūdu. Es kļūdījos. Tas bija alumīnija durvju rokturis. Vēl nedaudz (ap 10–15%) alumīnijs tiek izmantots dažādos iepakojumos, tomēr tā galvenais uzdevums saistīts ar būvniecību, infrastruktūru un transporta industriju. Te jāpiebilst, ka alumīnija ieguve tā pa īstam un intensīvi varēja sākties tikai tad, kad elektrība kļuva pieejama arī ārpus zinātniskās fantastikas, jo, lai iegūtu tīru alumīniju lielos apjomos, bez tās īsti neiztikt. Alumīnija ieguves process ir ārkārtīgi energoietilpīgs – lai iegūtu kilogramu alumīnija, jāpatērē 200 MJ. Kilogramam vara nepieciešami ap 100 MJ, niķelim ap 130–150 MJ, bet dzelzij – tikai ap 20 MJ. Tomēr, kaut arī dzelzs prasības pēc enerģijas izskatās nelielas, jāņem vērā, ka to iegūst tik daudz, ka absolūtos skaitļos tieši šis metāls ir pārliecinošs čempions enerģijas patēriņā. Globāli visu metālu ieguve atbildīga par 7–8% no visa enerģijas patēriņa. No tā izriet, ka tā ir arī būtiska siltumnīcas efekta gāzu radītāja.

Kaut gan Pasaules ekonomikas forums vēsta, ka ap 60% alumīnija atkritumu tiek pārstrādāti, arī pieprasījums pēc jauna un jauna alumīnija tikai palielinās. Labklājība un pilsētas aug arī Āfrikā, Āzijā, Latīņamerikā, un līdz ar to aug debesskrāpji, dzelzceļa un elektrības tīkli un autoparki. Turklāt jāņem vērā, ka liela daļa alumīnija šobrīd dzīvo aktīvu dzīvi – tas atrodas ēkās, infrastruktūrā, mašīnās. Un deviņdesmitajos gados izplatītā prakse, kad ļaudis visus metālus pēc kārtas stiepa pārdot, tomēr nav tā labākā – labāk pagaidīt, kad metāls beigs savu darba dzīvi un godīgi ies pensijā.
 

Jaunais – nolietots vecais?

Tātad kopējais secinājums: pieprasījums pēc dažādiem metāliem lielākoties pieaug. Līdz ar to nevajadzētu lolot ilūzijas, ka samazinās to ieguves ietekme uz vidi. Galu galā jāatceras, ka liela daļa metālu, ko mēs izmantojam savā ikdienā, tiek iegūti valstīs, kurās vides aizsardzība drīzāk ir daiļliteratūras, nevis likumu sastāvdaļa. 

Viens no soļiem, ko mēs varētu spert, lai ar savām ikdienas vajadzībām un iegribām nesagrautu planētu, ir metālu pārstrāde. Patiesībā tas nav nekas jauns. Var uzskatīt, ka deviņdesmitajos aprites ekonomika gāja uz urrā – vilciena sliedes knapi bija uzliktas, kad kāds jau tās stiepa metālu uzpircējiem. Kā pastāstīja Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) Vides aizsardzības departamenta direktore Rudīte Vesere, mūsdienās tas īsti nav iespējams, jo komersanti, kuri uzpērk metālus pārstrādei, nevar vienkārši savākt jebko no jebkā – ir jābūt skaidrai metāla atkritumu izcelsmei.