Mēs pavisam bijām 39

Abi reizē – viens no grāmatas līdzautoriem, LNVM pētnieks Imants Cīrulis, atbild uz jautājumu, kas ir šī grāmata: jubilejas izdevums, kurā apkopots jau agrāk izpētītais, vai jauns pētījums. "Liela daļa no šiem 39 cilvēkiem, kuri 1918. gada 18. novembrī uzkāpa uz pašreizējā Nacionālā teātra, toreiz Latvju operas, skatuves un pasludināja neatkarīgu Latvijas valsti, bija tā laika politiskās prominences, tostarp Kārlis Ulmanis, Gustavs Zemgals, Marģers Skujenieks; viņi arī vēlāk ieņēma nozīmīgus politiskus amatus, par viņiem ir sarakstītas grāmatas.

Bet šo 39 skaitā ir arī tādi cilvēki, kuriem dalība valsts pasludināšanas aktā ir vienīgā reize, kad viņi nonāk politikas virsotnē, pēc tam viņi atkal pievēršas savam arodam un vairs nav sabiedriski aktīvi.

Tie ir lauksaimnieki, uzņēmēji, ārsti, juristi, pedagogi... Par dažiem mēs tikai pēdējā brīdī uzzinājām, kad ir beigušās viņu mūža gaitas. Var teikt, ka par šiem cilvēkiem mēs tādā padziļinātā formā esam interesējušies pirmoreiz."

Visi latvieši

Otrs grāmatas līdzautors ir LNVM Viduslaiku, jauno un jaunāko laiku vēstures nodaļas vadītājs Dr. hist. Toms Ķikuts, bet lielāko pētniecības darbu grāmatā ir veicis Cēsu muzeja vēsturnieks Tālis Pumpuriņš. Viņš arhīvos, bibliotēkās un citos avotos ir izpētījis visas iespējamās ziņas par katra Latvijas proklamētāja dzimtu un apzinājis viņu radiniekus. Pateicoties šim darbam, uz grāmatas atvēršanu 16. novembrī muzejam ir iespēja aicināt šo dzimtu pārstāvjus, vairāk nekā 50 tiešus un netiešus dibinātāju radiniekus, arī jaunākā Latvijas dibinātāja Bruno Kalniņa meitu Mairu Helmī Kalniņu no Stokholmas un dibinātāja Nikolaja Svempa meitu Irēnu. Videosveicienu no Ņujorkas sūta dibinātāja Viļa Gulbja, ulmaņlaika iekšlietu ministra, meita Elga Marija Čača.

Tāļa Pumpuriņa biogrāfiskās esejas nepieturas pie enciklopēdiska stila, tajās brīvā valodā stāstīts arī par valsts dibinātāju izcelsmi un sociālajiem apstākļiem.

Viņi ir nākuši gan no trūcīgām kalpu ģimenēm, gan no turīgiem lauksaimniekiem, īstām XIX gadsimta beigu gruntnieku ģimenēm.

"Mēs mēģinām katram no valsts dibinātājiem ieskicēt fonu, kāpēc būtu interesanti par viņu lasīt," stāsta Imants Cīrulis. "Šie stāsti ir ļoti dažādi. Var teikt, ka tajā dienā uz skatuves bija raiba kompānija. Tur bija gan cilvēks ar vislielāko politisko pieredzi, Krievijas Valsts domes deputāts Jānis Zālītis, gan, piemēram, Jānis Ampermanis no Kārķu pagasta, kurš gan bija iestājies Latviešu zemnieku savienībā, bet kuram bija ļoti attāla saistība ar lielo politiku un kurš pēc dalības valsts dibināšanas aktā vairs nebija politiski aktīvs. Līdz ar to par vieniem, piemēram, par Kārli Ulmani, mēs esejās stāstām vienā veidā, bet citādā par mazāk zināmiem, tādiem kā Nikolajs Svemps vai Jānis Bērziņš no Rūjienas puses.

Grāmatā mēģinām izstāstīt arī to, kā mainījās dibinātāju attieksme pret Latvijas valsti. Piemēram, vairāki sociāldemokrāti padomju okupācijas laikā trimdā uzturēja dzīvu Latvijas valsts ideju, lai gan 1918. gadā LSDSP attieksme pret Latvijas Republiku bija pretrunīga – jau 1918. gada decembra beigās LSDSP izstājās no Tautas padomes."

Esejās iekļauti attēli no Latvijas muzeju, arhīvu un bibliotēku krājumiem. Dibinātāju biogrāfijas veidotas kā 39 individuāli stāsti, kur katra cilvēka dzīves gājums uzlūkots kā viens veselums – mūžs, kas aptver dažādus vēstures laikposmus. Tāpēc par katru dibinātāju sniegts ieskats viņa dzīves un darba gājumā no dzimšanas līdz mūža nogalei, rādot dažādos, bieži arī traģiskos Latvijas valsts dibinātāju likteņus XX gadsimta politisko pārmaiņu griežos. Vairāki no viņiem gāja bojā Staļina režīma represijās, bet, piemēram, dibinātājs Kārlis Kurševics no LSDSP drīz pēc Latvijas valsts nodibināšanas pieslējās komunistiem un devās uz Krieviju. Jau 1920. gadā viņš Krievijā publicē paša dibināto Latvijas Republiku nomelnojošo brošūru Gads Ulmaņa – Mendera valstībā. 1938. gadā arī Kurševics tika samalts boļševiku represiju dzirnās.

Nosacītais laika nogrieznis, ko aptver grāmata, ir ne tikai 1918. gads, bet laiks no 1859. gada, kad dzimis vecākais valsts dibinātājs Jānis Čakste, līdz 1990. gada pavasarim, kad Zviedrijā miris pēdējais dzīvais valsts dibināšanas sēdes delegāts Bruno Kalniņš. Tomēr īpaši detalizēti esejās tiek aplūkota dibinātāju darbība Latvijas valstiskumam izšķirošajos gados, no 1917. gada, kad pēc Februāra revolūcijas Krievijā rodas pirmās politiskās partijas, līdz 1919. gada sākumam, jaunās valsts pastāvēšanas pirmajiem mēnešiem. Uzsvērta tiek dibinātāju savstarpējā pazīšanās, pētot, vai viņi nav iepazinušies un kopā darbojušies jau agrāk, piemēram, Rīgas Lauksaimniecības centrālbiedrībā vai bēgļu apgādē Pirmā pasaules kara laikā.