Fragments no intervijas:
Vai nav tā, ka jūs, Skeptiskā biedrība, un ikviens cits, kas rīko pasākumus par kritisko domāšanu, mediju pratību un līdzīgām tēmām, galu galā vienkārši sapulcējat cilvēkus, kas jau tāpat interesējas par to, taču personas, kam tas būtu nepieciešams visvairāk, tā arī netiek uzrunātas?
Patiesībā man ir milzīgs pārsteigums par to, cik dažāda mums ir publika. Parasti uz vienu pasākumu ierodas no 60 līdz 100 cilvēkiem, un vismaz puse ir tādi, kas atnākuši pirmo reizi. Ir arī kodols no aptuveni 30 cilvēkiem, kas nāk ļoti regulāri, vismaz uz katru otro tikšanās reizi. Atkarībā no tēmas parādās jauni cilvēki, katru reizi ir tādi, kas pirmoreiz uzzina par šādiem pasākumiem. Skaidrs, ka viņi ne vienmēr atgriežas, jo vairāk piesaista konkrētā tēma vai runātājs, nevis formāts, kas ir neformāls, pie dzēriena glāzes. Bet es piekrītu, ka bieži tā arī notiek – tiek aizsniegti tie, kuriem jau ir interese.
Skeptiskā biedrība ir domājusi par to, ko varētu darīt, lai aizsniegtu cilvēkus, kas par kritisko domāšanu, zinātni aktīvi neinteresējas. Esam arī domājuši, kā sasniegt reģionus. Ja mūs uzaicina, braucam uz skolām ar vieslekcijām. Šobrīd mums nav atslēgas, kā sasniegt, piemēram, vecāka gadagājuma cilvēkus vai tos, kas patērē vienus noteiktus mediju kanālus, taču ceram, ka ar laiku tas izdosies.
Pašlaik ļoti aktīvi var redzēt tieši ar jau minēto mediju pratību saistītas aktivitātes – dažādos formātos tiek atmaskotas viltus ziņas, tam pat tiek iedalīts valsts finansējums.
Kritiskā domāšana iet roku rokā ar mediju pratību. Skepticisms ir informācijas izvērtēšanas pieeja, lai varētu pieņemt lēmumus, un skaidrs, ka mediji ir kanāls, kur cilvēki lielākoties saņem informāciju. Reti ir sastopami tādi, kas dzīvo savās lauku mājās un ir norobežoti no jebkādiem mediju kanāliem. Mediju pratība ir svarīgs aspekts, jo tos patērē visi un ir gana daudz viltus informācijas, kas tiek izplatīta ar nodomu. Turklāt pat profesionāliem žurnālistiem reizi pa reizei sanāk kļūdīties, ņemot vērā, ka ziņu ātrums pasaulē aug. Kritiskā domāšana ir tas, kā mēs spējam izvērtēt informāciju, ko saņemam no medijiem.
Igaunijā kritisko domāšanu māca jau skolas solā, proti, mediju apguve tur programmā iekļauta kopš 2002. gada. Tas gan nav atsevišķs priekšmets, bet par mediju lietošanu runā dažādās mācību stundās jau no 3. klases. Taču kā ar tiem, kas skolu jau sen ir beiguši, vai arī vecāka gadagājuma cilvēki var pienācīgi apgūt šīs prasmes, ņemot vērā, ka nereti visu mūžu dzīvots bez šīm iemaņām?
Noteikti, jo ātrāk, jo labāk. Tā kā esmu kritiskās domāšanas popularizētājs, cenšos ievērot principu: neizteikt spriedumus, pirms man nav pierādījumu. Nezinu par pētījumiem, kas salīdzinātu vecāku un jaunāku cilvēku kritiskās domāšanas apguvi, bet mana pieredze liek domāt, ka noteikti būtu vērts sākt laicīgāk.
Taču vai 60 gados cilvēks var būtiski uzlabot savu kritisko domāšanu?
Absolūti noteikti! Es esmu redzējis tādus piemērus. Mani nepamatotie stereotipi tika lauzti, kad bija iespēja vadīt kritiskās domāšanas kursu Latvijas Universitātes Open Minded programmā. Bija ļoti daudz vecāka gadagājuma cilvēku, kas piedalījās gan klātienē, gan tiešsaistē. Ir patīkams pārsteigums, ka vari būt līdzās personīgai izaugsmei pensijas vecuma cilvēkiem, kuri tiešām uzdod kritiskus jautājumus un izvērtē informācijas kanālus, ko iepriekš izvēlējušies. Taču, runājot par pētījumiem, pirms aptuveni pieciem gadiem Apvienotajā Karalistē Cambridge Assessment tika veikts pētījums par to, vai kritiskās domāšanas prasmes un mācību rezultāti ir labāki tiem bērniem, kuriem skolā māca atsevišķu kritiskās domāšanas priekšmetu, vai tiem, kuriem šīs prasmes tiek integrētas citos priekšmetos. Labāki rezultāti jeb kritiskāk domājoši bērni, sekmes un viss, kas saistīts ar analītisko domāšanu, bija augstāki tiem, kuriem tas tomēr bija kā atsevišķs priekšmets.
Kritiskā domāšana šodien ir gluži kā "jaunais melnais". Un, šķiet, visbiežāk diskusijas par to aktualizējas tieši tad, kad tuvojas vai ir jau notikušas politiska rakstura katastrofas.
Jā, gan kritiskā domāšana, gan zinātne pirms dažiem gadiem vairākumam nemaz nelikās aizstāvības vērtas, jo nešķita, ka ir kāds apdraudējums. Taču šogad arī Latvijā notika gājiens Par zinātni. Šī kustība aizsākās Amerikā, lai parādītu, ka mums rūp zinātne, finansējums tai un izglītības kvalitāte. Sevišķi ņemot vērā, kas ir eksplodējis Amerikā līdz ar jaunās valdības klaju atteikšanos no ticības zinātnei, faktiem, kas nu izplatās arī citviet pasaulē. Svarīgi par to runāt plašākā kontekstā nekā personīgā dzīve, lai mēs ne tikai spētu kvalitatīvi izvērtēt, piemēram, kur mums iet mācīties vai strādāt, bet arī, lai katrs vēlētājs būtu kritiski domājošs pilsonis un spētu izvērtēt politiķu teikto, atšķirt, kas ir patiesībā un kas tikai populisms.
Roberts Ķīlis pirms kāda laika diskusijā Latvijas Radio pauda viedokli – ja mums būtu ļoti kritiski domājoša sabiedrība, Baltijas ceļa noteikti nebūtu. Tur liela daļa piedalījās, nekritiski domājot.
Man šķiet, ka jautājums ir vairāk par risku un iespējamību novērtēšanu nekā kritisko domāšanu. Ir divas galējības. Vienā pusē ir pārāk analītisks cilvēks, kurš nekad nepieņems lēmumu, ja nebūs 100% par kaut ko pārliecināts. Tas gluži nav kritiskās domāšanas ideāls. Kritisks domātājs cenšas uzlabot savu spēju korekti izvērtēt gan riskus, gan iespējas – Baltijas ceļa gadījumā vīziju par vienotu un brīvu Baltiju. Taču pretējā pusē ir cilvēks, kurš tic visiem apgalvojumiem, pieņem visu, ko redz, tic visam rakstītajam. Jāmeklē zelta vidusceļš, kas balstīts uz to, ka mēs nekad nevarēsim būt 100% pārliecināti vai izvērtēt visus riskus, pasaule nav tā iekārtota, ka varam būt par kaut ko 100% pārliecināti. Vienlaikus apzinoties, ka ir fakti ar spēcīgiem pierādījumiem, kas nav jāapšauba, piemēram, no mūsu pašu pieredzes un zinātnes mēs zinām, ka gravitācija eksistē, vai zinām, ka Zeme ir apaļa.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 25. - 31. augusta numurā!
FKK