Lai gan, sākot karu Ukrainā, Krievija baudīja pārsvaru gan gaisā, gan uz sauszemes, uz jūras tās pārspēks bija absolūts: Krievijas Melnās jūras kara flote šķita neapstrīdams saimnieks, kura žēlastībā atradās Ukrainas piekrastes liktenis. Kara pirmajās dienās Krievijas kara flotes kuģi raidīja raķetes pa mērķiem Ukrainā, bloķēja valsts ostas un veica demonstratīvus manevrus pie lielākajām ostas pilsētām, it īpaši Odesas.
14. aprīlī pasauli pārsteidza Ukrainas paziņojums, ka nogremdēts Melnās jūras flotes flagmanis – kreiseris Maskava, kurš iepriekš bija saņēmis sulīgo sveicienu no Čūsku salas (Zmijinija) sargiem, kas vēlāk folklorizējās, kļūstot par saukli ar daudz plašāku nozīmi: "Krievu karakuģi, ej n****!" Kopš tā laika Krievijas karakuģi lielākoties laiku pavada aiz Ukrainas raķešu sniedzamības robežas – pēc Hersonas atbrīvošanas tie pametuši arī piestātnes Sevastopoles ostā Krimā.
Kas licis valstij bez kara flotes praktiski liegt pieeju saviem krastiem lielvarai, kuras rīcībā šķietami atradās viss, lai veiktu ne tikai krastu bloķēšanu, bet arī plašas desanta operācijas? Atbilde uz šo jautājumu būs svarīga gan tām valstīm, kuru karakuģi varētu nonākt pie naidīgiem krastiem, gan tām, kuru krastus šo valstu kuģi apdraud, tai skaitā Latvijai.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 9. - 15. decembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!