Otrā atdzimšana

Ciems, kam otro dzīvību iedvesušas vairāk nekā miljona eiro lielas investīcijas un Nacionālo bruņoto spēku attīstības plāni. Ciems, kurā var iegriezties pēc nostalģijas. Un ciems, kurš kādu laiku palicis bez nosaukuma. Tās ir trīs apdzīvotas vietas Latgalē, Rēzeknes novadā, kur 2009. gadā aizvēra skolas un uz kurām devās SestDiena projekta Bez skolas tapšanas laikā.

Rēzeknes novads ir viens no lielākajiem Latvijā un izceļas ar to, ka pirmajā un līdz šim vienīgajā skolu slēgšanas vilnī gandrīz pirms desmit gadiem šeit aizvēra samērā visvairāk izglītības iestāžu. Kopumā novadā tolaik bija ap 30 skolu, 2009. gadā tika slēgtas piecas – Strūžānu, Ilzeskalna, Daugaviešu, Lūznavas un Vītolu pamatskola, bet vēl vairākas tika reorganizētas.
 

Lauku reālijas

"Mēs nezinājām, ka tāda Lūznava vispār pastāv," pēc nu jau atzīstamu slavu iemantojušās Lūznavas muižas atdzimšanas teikuši apmeklētāji. Ierodoties Lūznavā, tiešām nekas neliecina, ka ciema sirdī slēpjas apslēpts romantiskā jūgendstila dārgums. Pirmās skatam paveras piecstāvu bloka mājas uzkalna galā, lauka vidū. Tās šeit veidojušās sovhoza laikos, uzceļot lielu lopkopības kompleksu un tehnikumu.

""Rīga plus simts" [km] ir vienādības zīme ar dzīvību, un pēc tam vairs nav dzīvības – tas ir absolūts stereotips, kas valda galvaspilsētā dzīvojošajiem cilvēkiem," SestDienai uzsver muižas pārvaldniece Iveta Baļčūne. "Lūznava ir ārpus šī simta, taču mēs pierādām, ka dzīvība ir iespējama, ja vien tajā investē un pie tā strādā."

Skolai Lūznavā ir sena vēsture, muižai vēl senāka – tā celta vēl pirms Pirmā pasaules kara. Vienā no muižas ēkām 1922. gadā ievācās pirmā kurlmēmo bērnu skola. Tagad šīs mājas logi ietērpti ar mākslu un gaida savu atdzimšanu. Iespējams, šeit taps meditācijas nams.

Vēlāk Lūznavā izveidots tehnikums, pēc tam – sākumskola, kas izaugusi līdz pamatskolai. Skolas dažādos laikos atradušās vairākās ēkās, tostarp muižā. Tā nekad nav stāvējusi tukša. Pēc neatkarības atjaunošanas pat bijusi vēlme namu privatizēt, taču toreizējais pagasta priekšsēdis nolēmis uz šejieni pārcelt skolu, tādējādi izglābjot kultūrvēsturisko objektu no iznīcības, SestDienai stāsta lūznavietis, līdzšinējais pagasta pārvaldes priekšsēdētājs Vladimirs Špeļs. Pēc skolas slēgšanas 2009. gadā ēku divus gadus turpināja apdzīvot bibliotēka, bet jau 2011. gadā sākās vērienīga restaurācija.

Skolas slēgšana vietējiem bijusi negaidīta, atzīst bijusī skolotāja, tagad muižas gide Inga. Par skolas aizvēršanu paziņots vasaras brīvlaikā, lēmumu pamatojot ar nepietiekamo bērnu skaitu un grūtībām nokomplektēt klases, jo bērnudārzu pabeiguši daži bērni. Iedzīvotāju skaits pakāpeniski samazinājies, un daudzi ar ģimenēm aizbraukuši uz ārzemēm, stāsta Inga. Arī tagad lūznavieši turpina izbraukt, sabiedrība noveco. "Šogad bērnudārzā izlaidums bija tikai vienai meitenītei," saka Vladimirs un piebilst, ka līdz neatkarības atjaunošanai pagastā bija 1800 iedzīvotāju, tagad – 990.

Lūznavā pirms trim gadiem slēdza arī profesionālo vidusskolu. Par to gan brīdināja laicīgi.

"Mēs dzīvojām jau ar tādu nolemtības sajūtu. Vācām mantas ārā," atminas Inga. 

Visi SestDienas sarunbiedri norāda – lēmums slēgt profesionālo skolu Lūznavā un pārcelt to uz Rēzekni bijis "aplami politisks". 

"Šīs skolas ievirze bija mācīt visu to, ko var darīt ar traktoru uz lauka. Tagad sanāk, ka pilsētā mācām traktoristus," saka Iveta un norāda, ka šī skola ar savu infrastruktūru būtu bijusi dzīvotspējīga. "Šeit skolēns ir spiests no rīta aiziet uz skolu, jo nav citur kur aiziet, bet pilsētā pēc pirmās otrās stundas var aiziet daudz kur," piebilst arī Vladimirs.