Pūkainie un saudzējamie piekrastē

Piemājas šķūnīšos, pāri ielai, gandrīz ceļā uz staciju, simtiem metru prom no jūras mežā un vēl neparastākās vietās – pelēko roņu mazuļus dabas sargi šogad kā vēl nekad iepriekš atraduši šai sugai pavisam nepiemērotos apstākļos. Bieži ronēni ir arī savainoti, pārsvarā savu mammu pamesti. Lai gan zvejnieki nereti piktojas par roņu saplosītiem tīkliem vai noēstām zivīm, dabas draugi un eksperti norāda: visi Latvijā sastopamie roņi ir aizsargājami dzīvnieki, un pavasarī, kad pasaulē nāk roņu mazuļi, tiem nepieciešama īpaša aizsardzība.

Veikls ūdenī, lempīgs krastā

Ik pavasari Latvijas jūras piekrastē parādās desmitiem, pat simtiem mazu, baltu pūkainu kamoliņu – tie ir roņu mazuļi, kas nākuši pasaulē uz ledus vai netālajās Igaunijas salās, dažādu apstākļu dēļ atpeldējuši uz mūspusi un nonākuši krastā. Šogad mazo "jūras suņu", kā nereti mēdz dēvēt plēsīgos roņus, piekrastē bija sevišķi daudz, jo samērā siltās ziemas dēļ ledus bija maz un arī tas ātri izkusa.

Dabas aizsardzības pārvaldes eksperts roņu pētnieks Valdis Pilāts stāsta, ka Baltijas jūrā sastopamas trīs roņu sugas – pelēkais, pogainais un plankumainais ronis –, visvairāk izplatītais un biežāk sastopamais ir pirmais no minētajiem. Šie jūras plēsēji lielāko dzīves daļu pavada ūdenī, bet krastā, uz salām vai ledus tie izpeld vairošanās laikā – lai laistu pasaulē mazuļus, atpūstos un žāvētu savu kažoku.

Savulaik roņi bija medījamo dzīvnieku sarakstā, reizēm diskusijas par to atkal uzpeld, taču skaita samazināšanās dēļ tie visi ir aizsargājami dzīvnieki. Lai būtu skaidrāks pamatojums, pietiek minēt tikai dažus skaitļus: apmēram pirms simt gadiem Baltijas jūrā bija sastopami vairāk nekā 260 tūkstoši roņu, nu medību un citu apstākļu dēļ to skaits ir samazinājies pat par 80 līdz 90 procentiem. Pēdējos gados situācija gan nedaudz uzlabojusies, un Somijas dabas pētnieki ziņo, ka pelēko roņu skaits tagad pārsniedz 30 tūkstošu, iespējams, to ir pat vairāk.

Ūdenī roņi ir ārkārtīgi veikli, tie stūrē ar priekšējām peldpleznām, pārvietošanās ātrumu nodrošina gan ķermeņa plūdlīniju formas un lokanais mugurkauls, gan pakaļkāju sāņu kustības, kas ir līdzīgas kā zivs astei. Toties uz sauszemes roņi ir relatīvi neveikli un spēj pārvietoties, tikai izmantojot priekšējās peldpleznas.

Pavasarī, sākot no februāra, roņu mammām dzimst mazuļi. Tie pasaulē nāk jau pilnīgi attīstījušies, siltā un pūkaini baltā kažociņā un pirmo savu dzīves mēnesi pārtiek tikai no mammas piena. Tāpēc šajā periodā roņi ir visvārīgākie pret dažāda veida traucējumiem, taču tieši šajā laikā arī visbiežāk tos var sastapt piekrastē. Kāpēc? Dzemdībām un zīdīšanai piemērotu salu skaits Baltijas jūrā roņiem ir ierobežots, un, ja nav ledus, kur patverties, rodas pārapdzīvotība, mamma un mazulis pazaudē viens otru, roņu bērns nevar pienācīgi nobaroties un uzaudzēt pietiekamu tauku slāni, tam salst, bet zivis noķert mazajam vēl nav spēka, tāpēc viņš ir spiests nonākt krastā.

Pārlieka interese kaitē

Diemžēl šogad roņiem pavasaris bijis pavisam sarežģīts. Mazuļi piekrastē atrasti pārsvarā Rīgas jūras līcī, sākot no Salacgrīvas līdz pat Kolkai, un ļoti bieži tieši cilvēku darbības rezultātā to izdzīvošana ir apdraudēta. "Baltie pūpoliņi" jūras krastā izskatās tik piemīlīgi un izraisa tik lielu interesi, ka pat neskaitāmi brīdinājumi un lūgumi tos atstāt mierā nepalīdz, – ļaudis roņus mēģina pabakstīt, noglāstīt, nofotografēties ar tiem, daudzus mazuļus sakož nepieskatīti suņi. Pilāts atkārtoti uzsver: roņi nav muzeja eksponāti vai sezonāli tūrisma apskates objekti, tāpēc jāļauj tiem būt savā vaļā un gaidīt mammu.