Pats Fēlikss Mendelszons 1858. gada 25. janvārī Sentdžeimsa pilī Londonā notikušās cere- monijas laikā ērģeles gan nespēlēja – viņš mūžībā bija devies jau vienpadsmit gadu iepriekš, nieka 38 gadu vecumā. Un, jā, šis ne tuvu nebija skaņdarba pirmatska- ņojums un pat ne pirmā reize, kad tas tika spēlēts laulību ceremonijā. Taču karaļnama aura dara brīnumus, un, kad kļuva zināms, ka uz Kāzu marša atskaņo- šanu laulību ceremonijā uzstājusi gan pati līgava, kuru parasti dēvēja par Vikiju, gan viņas māte – karaliene, sākotnēji augstāko šķiru pārstāvji, bet pēcāk arī visa tauta (tas vienlīdz attiecināms gan uz britiem, gan prūšiem) sāka pieprasīt, lai Kāzu maršs skanētu arī viņu laulībās.
Baznīcas hierarhiem ar to atlika vien samierināties, atsakoties no dogmas, saskaņā ar kuru laicīgajai mūzikai nav vietas baznīcas rituālos.
TEĀTRA MŪZIKA
1809. gadā turīga baņķiera ģimenē Ham- burgā dzimušais Mendelszons lielai sabiedrības daļai asociējas vien ar Kāzu maršu, un daudzi pat nenojauš, ka viņš sacerējis arī simfonijas, operas un citus liela mēroga skaņdarbus, intervijā ASV Nacionālajam sabiedriskajam radio (NPR) norādījis klasiskās mūzikas vēstur- nieks Roberts Grīnbergs. Savulaik Men- delszonu, kurš knapi bija pārkāpis desmit gadu slieksni, viņa mūzikas skolotājs Karls Frīdrihs Celters iepazīstinājis ar savu draugu – tobrīd vairāk nekā 70 gadu veco rakstnieku Johanu Volfgangu fon Gēti. Gēte bijis sajūsmā par zēna spējām un vēlāk Celteram sacījis, ka augot ne vairāk, ne mazāk kā "jauns Mocarts".
Bēgot no Napoleona iebrukuma, Mendelszonu ģimene uz Berlīni pārcēlās, kad topošajam komponistam bija tikai divi gadi, un viss viņa turpmākais mūžs ir cieši saistīts ar Prūsiju.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 20. - 26. janvāra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!