Elektroauto nav nekāds jaunums. Tādi tika izgudroti jau XIX gadsimta vidū, taču XX gadsimta sākumā radās auto ar iekšdedzes dzinēju, kas savus ar elektrību darbināmos priekštečus pārspēja gan ātruma, gan izmaksu ziņā, – pie apvāršņa bija parādījusies nafta. Tomēr pagājušā gadsimta beigās ļaudis sāka saprast, ka ir nedaudz pārcentušies ar degvielas patēriņu savos auto. Pilsētās pasliktinājās gaisa kvalitāte, ticamākas un pavisam taustāmas kļuva klimata pārmaiņas. Lai tiktu galā ar pašu radītajām vides problēmām, jāmaina bija visas nozares. Jāsildās citādi, jāēd citādi, jābūvē mājas citādi un jāpārvietojas citādi.
''Viss jaunais ir labi aizmirsts vecais,'' nodomāja elektroauto un atkal kāpa uz autobūves skatuves.
Jānodzīvo līdz 95 gadiem
Eiropas Savienība (ES) ir pamanījusi vides problēmas un cenšas tās risināt ar aizvien ambiciozākiem mērķiem. Piemēram, ES valstis (izņemot Poliju) vienojušās, ka 2050. gadā kļūs klimatneitrālas. Tas nozīmē, ka tiks samazinātas siltumnīcas efekta gāzu emisijas, bet to, ko neizdosies samazināt, kompensēs, piemēram, ar koku stādīšanu cerībā, ka tie ''apēdīs'' lieko CO2. Lai šo mērķi sasniegtu, jāmaina daudz kas. Piemēram, tāds sīkums kā visa autoindustrija.
Auto asociācijas valdes loceklis Ingus Rūtiņš SestDienai atzīst, ka autoražotāji nākamo gadu gaida ar bažām. ES regula nosaka, ka tad būs jāražo tādi spēkrati, kas vidēji vienā kilometrā emitē ne vairāk kā 95 g CO2. Šis ir vidējais rādītājs, kas autoražotājam jāsasniedz, saliekot kopā visus savus pārdotos auto. Gan. Gan mini, kompaktos, gan lielus auto, gan pasažieru mikroautobusus. Piemēram, ja ražotājam izdodas pārdot vienu auto, kas emitē 50 g/km, vienu auto, kas emitē 95 g/km, un vienu, kas rada 140 g/km, viss ir kārtībā, jo vidējais ir tieši 95 g/km. Kur problēma? Tāda, ka tirgū, izrādās, ir pieejami ļoti maz modeļu ar emisiju apjomu 50 g/km un mazāk. Ja pavisam precīzi, patiesībā šādos parametros iekļaujas tikai trīs elektro, ūdeņraža auto vai no ārējā elektrotīkla lādējami hibrīdi. Savukārt tipiskiem iekšdedzes auto tehnoloģiskā robeža vidēji ir ievērojami augstāka par 95 g/km, un iekšdedzes auto ar emisijām līdz 95 g/km ir pieejami tikai mazo, kompakto auto grupā.
Ja pārdotu tikai tādus, dzīve būtu rožaina. Tomēr realitātē cilvēki grib arī lielākus automobiļus un līdz ar tādām vēlmēm pieaug arī emisijas.
Rūtiņš uzsver, ka autoražotājam jāņem vērā pieprasījums, bet tas vienmēr ir bijis dažāds – cilvēki grib gan mazas, gan lielas mašīnas, gan ekonomiskus, gan jaudīgus, gan ģimenes auto, gan tā dēvētos apvidniekus.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 6.-12. marta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
VVZ
Sesks Fabrigass