Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšniece Ilona Spure nesen kļuvusi par otro sievieti Latvijā, kurai piešķirta ģenerāļa pakāpe. Par ģenerāļiem šodien vairs nekļūst kaujas laukā, tomēr cietumu nosacīti par tādu var saukt, un Spure tajā cīnās jau no deviņdesmito gadu vidus. Sieviete ģenerāle cietumā. Viņas mājās, kurās SestDiena viesojas atvaļinājuma laikā, visas vāzes ir aizņemtas, jo pirms dažām dienām notikusi priekšnieces svinīgā sveikšana. Ģenerāļiem pienākoties arī zobens, taču viņa tikusi pie veseliem diviem, jo kolēģi, šķiet, līdz galam nav saskaņojuši, kurš to pasniegs. Mājās par ģenerāli gan tiesīgi saukties divi, jo pie šāda titula par godu Spurei ticis arī rododendrs, kuram gan vēl jāatrod vieta starp ceriņiem, peonijām un izcakotajiem mazpuķīšu rakstiem puķu dobēs.
Saprotu, ka pēc izglītības esat latviešu valodas un literatūras skolotāja, par ko ir priekšstats kā par sievišķīgu profesiju, taču diezgan ātri nonācāt cietuma pārvaldē. Kā tas notika?
Es strādāju Pumpuru vidusskolā, tolaik Jūrmalas 4. vidusskolā, kuru arī pati esmu absolvējusi. Studējot Latvijas Universitātē, devos uz savu skolu meklēt prakses vietu. Tā es tur paliku. Skolas direktore jau tolaik bija Ināra Kauseniece, kura joprojām ir šīs skolas direktore un bija arī viena no manām skolotājām. Mācīju pirmo klasīti. Tolaik, deviņdesmito gadu pašā sākumā, neko, izņemot ābeci ar gaili virsū, mēs nezinājām, lai iemācītu bērniem lasīt. Sapratu, ka ar to ir par maz.
Sāku meklēt visādus materiālus, ar kolēģi tos veiksmīgi arī atradu un sāku bērniem mācīt lasīt pēc tiem. Skolas direktore to uzķēra kā labu iespēju. Līdz ar to es savai klasei līdzi negāju un katru gadu mācīju pirmo klasi, ieliku pašus pamatus – lasītprasmi, rakstītprasmi, rēķinātprasmi. Protams, lēciens no pirmklasniekiem līdz cietuma sistēmai ir liels. Tur nonācu nejauši. Paziņas mani palūdza šo to patulkot. Dzintaros tai laikā vēl Aizsardzības ministrijas Cietumu pārvaldes departaments veidoja mācību iestādi, kurā plānoja apmācīt cietuma personālu. Toreiz mainījās valsts iekārta, pamatā visi normatīvie akti bija krievu valodā un bija nepieciešams veidot bāzi no jauna un latviešu valodā. Ar laiku mani jau sāka aicināt arī strādāt uz mācību centru. Laikam kādas divas reizes pateicu nē, es taču gribēju palikt pie bērniem – kāda gan man var būt saistība ar cietuma sistēmu? Likās tāda smagnēja joma, galīgi ne priekš manis. Kad jau trešo reizi mēģināja pierunāt, es nolēmu, ka iešu un mainīšu kaut ko arī savā dzīvē. Tas viss bija kaut kas jauns un nezināms. Liels izaicinājums. Gribējās pašai priekš sevis saprast, kur ir tā robeža, cik tālu es varu iet, kā es varu attīstīties un apgūt kaut ko no jauna.
No 1994. gada sāku strādāt Ieslodzījuma vietu departamenta Mācību metodiskajā centrā Dzintaros. Sākumā biju inspektore, kas palīdz sagatavot lekciju materiālus. Ātri man piedāvāja arī pašai lasīt lekcijas, vadīt nodarbības. Sešu gadu laikā es kļuvu par vecāko pasniedzēju un mācīju piecus dažādus priekšmetus. Es biju izveidojusi arī muzeju, kas bija populārs un apmeklēts. Šobrīd gan tas diemžēl vairs nav publiski pieejams, jo telpas Dzintaros mums neizdevās saglabāt. Tur bija vēstures ekspozīcija, sākot no XII gadsimta.
Un tālāk?
Tad jau biju iestājusies maģistrantūrā Pedagoģijas un psiholoģijas institūtā. Pēc studijām aizgāju strādāt uz Ieslodzījuma vietu pārvaldi, sāku savu darbu sociālās rehabilitācijas jomā, kas vēlāk pārtapa par kaut ko vairāk – par nozari, ko sauc par resocializāciju. Faktiski resocializāciju esmu attīstījusi no nulles – gan ieslodzīto izglītošana, gan nodarbinātības attīstīšana, resocializācijas programmu izstrāde un daudzas lietas, kas šajā jomā ir ieviestas. Skatījāmies, ko dara kaimiņi.
Nonākot cietuma vidē, droši vien apkārt pamatā bija vīrieši?
Jā, apkārt bija vieni vienīgi vīrieši. Bet, ja runā par šodienu, tā ir kļuvusi sievišķīgāka, jo 35% no visiem darbiniekiem cietuma sistēmā ir sievietes. Dažādos amatos – ne tikai psiholoģes, sociālās darbinieces, bet arī uzraudzes un sieviešu cietuma priekšniece ir sieviete.
Kā tas ir – iemantot autoritāti šādā vīriešu pasaulē?
Es domāju, ka mana priekšrocība, esot šajā amatā, ir tā, ka esmu šeit jau 24 gadus. Ļoti daudzi mani pazīst pēc maniem darbiem, ne pēc kā cita. Nekad neko citu neesmu darījusi, lai iemantotu autoritāti, kā tikai godprātīgi darījusi savu darbu – mērķtiecīgi, nesaļimstot pie pirmajām grūtībām. Iespējams, daudzi arī tā saka, ka esmu lojāla un demokrātiska kā vadītāja, ka man ir spējas uzklausīt cilvēkus.
Esot tādā sistēmā, droši vien saskaraties ar tādām patriarhālām vērtībām kā kundzība, dominēšana, vara. Vai esat mēģinājusi tajā kaut ko koriģēt, ieviest jaunas vērtības? Kas pēdējos gados ir mainījies?
Par to labāk ir runāt kādam, kas sistēmu vēro no malas. No upes vajadzētu izkāpt. Tas, ka pārmaiņas notiek, tas ir noteikti. Es domāju, ka nav tāda saldafonisma.
Kas ir saldafonisms?
Nu, tā strikti – tagad mēs te sēžam, tagad stāvam, ejam, es teicu tā, būs šitā. Strikti reglamentētas komandas. Cilvēcīgums tur pazūd. Cietumu sistēma pati par sevi ir represīva vide, arī smagnēja un grūti izkustināma. Pēdējo desmit gadu laikā ir izdevies radīt tādas pārmaiņas, lai šai smagajai nozarei varētu būt arī cilvēciska seja. Humāna attieksme – tas noteikti ir tas, kas ir mainījies. Otrs – mēs neturam cilvēkus noliktavā. Ir jāstrādā ar šiem cilvēkiem jau no pirmās dienas. Tas ir tikai sabiedrības, mūsu visu labā.
Ja mēs viņus tikai ievietojam, ieslēdzam un atstājam, un it kā sodām, tad diez vai mēs varētu sagaidīt, ka pēc trim gadiem viņi no cietuma iznāk ārā labāki, nekā iegājuši. Tas tiešām tā ir. Jebkura izolēta vide cilvēku degradē vēl vairāk. Viņš dažādu apsvērumu dēļ jau tā var būt citāds, un, ja mēs viņu vēl ieslēgsim, diez vai mēs sasniegsim labāku rezultātu, lai cilvēks pēc tam varētu sekmīgi atgriezties un integrēties darba tirgū. Tie nav skaisti vārdi, tā tas ir. Šāds cilvēks kļūst sociāli mazspējīgs. Šāds cilvēks, iznākot no cietuma, saprot, ka vienīgais, kur viņš var iet, ir atpakaļ uz cietumu, kur ir savējie, kur neatraidīs un būs vieglāk.
Jūs redzat, ka šāda motivācija ir daudziem, kas atgriežas?
Ir dažādi, un nekad nevar raudzīties uz visiem vienādi. Tikai individuāli. Atgriežoties pie tā, kas mainījies, – šim sodam ir dots saturs un jēga, kā iepriekš nebija. Ja mēs palasām likumu, galvenais soda mērķis bija cilvēku izolēt no sabiedrības. Tas, ko esam panākuši pēdējos desmit gados, – sodam ir dots saturs un mērķis. Katru klientu mēs vērtējam individuāli. Katram klientam, izejot no tā, kādi ir sociālie riski un resocializācijas vajadzības, tiek sastādīts plāns, ņemot vērā resursus, kādi nu katrā cietumā ir. Lai viņš pēc tam varētu maksimāli savu dzīvi, sevi, savu domāšanu uzlabot. Un atgriezties sabiedrībā kā noderīgs pilsonis, nevis tikai parazitēt uz sabiedrības rēķina.
Visu sarunu ar Ilonu Spuri lasiet žurnāla SestDiena 7.-14.jūlija numurā!
Helēna
Ja patiešām