Dažas dienas pirms 14. Saeimas vēlēšanām uzmanību piesaistīja Latvijas Avīzes vāks, kurā blakus rakstam ar nosaukumu Jauno koalīciju gaidot gozējās Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) reklāma. Tas, ka drukātais medijs svarīgāko lapu nolēmis atvēlēt politiskajai reklāmai, ir jautājums par redakcionālajām izvēlēm un medija ekonomisko stiprumu vai drīzāk – vājumu, SestDienai atzīst mediju eksperti.
Jānis Buholcs gan piebilst, ka šajā gadījumā neko radikālu vai neētisku nesaskata, jo ir skaidrs, ka tā ir politiskā reklāma. Arī blakus esošajā rakstā nav redzams atbalsts ZZS vai Aivaram Lembergam, kurš rakstā parādās tikai vienu reizi. Taču vienlaikus eksperts norāda, ka zināma saspēle ar reklāmu veidojas un tad rodas jautājums, cik lielā mērā tas noticis apzināti. "Grūti gan iedomāties, ka tas būtu noticis pilnībā neapzināti, jo medijam ir redakcija un cilvēki, kas maketē pirmo lapu," vērtē Buholcs.
Ideālajā pasaulē reklāmas nodaļai būtu jābūt pilnībā neatkarīgai no medija redakcijas, lai nevarētu veidoties situācijas, kad ar reklāmas nodaļas starpniecību iespējams ietekmēt redakcijas darbu. Tai pašā laikā redakcijai ir jābūt skaidrām vadlīnijām, ko medijs ir gatavs reklamēt un ko – ne. "Nav taču tā, ka jebkurš reklāmdevējs var aiziet pie medija un būt drošs, ka viņa reklāmu paņems! Medijam ir savi standarti – ir kaut kādas legālas, bet vienlaikus ētiski ne visai labas lietas, ko daļa mediju varētu izvēlēties nereklamēt," turpina profesors.
Naudas jautājums
Attiecībā uz politisko reklāmu tas ir sarežģītāk, jo ziņu medijiem kritiski analītiskā veidā ir jāziņo par politiku, bet reklāma ir kaut kas pilnīgi pretējs. "Tad veidojas spriedze," turpina Buholcs. Medijs varējis arī pateikt, ka nevēlas Lemberga politisko reklāmu uz vāka, taču vienlaikus Buholcs neizslēdz, ka par to varētu sūdzēties tiesā, piesaucot cenzūru un vārda brīvības ierobežošanu. Viņš gan šaubās, ka šāds arguments tiesā arī uzvarētu: "Nedomāju, ka eksistē tāds princips, ka jebkuram ir tiesības reklamēties jebkur. Medijs tomēr ir organizācija, kurā ir savas redakcionālās vadlīnijas un pozīcijas. Kā precedents tas varētu būt interesants."
Savukārt sabiedrisko mediju ombuds, Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes docētāja Anda Rožukalne konkrētajā gadījumā saskata tikai vienu problēmu: "Tas identificē tieši drukāto mediju ļoti satraucošo materiālo stāvokli un vēl spēcīgāku komercializācijas tendenci, jo reklāma ir uz galvenā vāka." Viņa norāda, ka reklāma, tai skaitā politiskā reklāma, nav aizliegta un, ja to nebūtu, tad medijos nebūtu arī cita veida satura, kas ir vajadzīgs. Tāpat ir pilnīgi normāli, ka politiķi un partijas meklē veidus, kā par sevi informēt, un tam izmanto tradicionālos medijus. "Te es redzu to, ka politiskā partija redz [medija] auditoriju kā savu potenciālo vēlētāju, tad var izvēlēties vietu, kur reklāma var būt ļoti labi pamanāma. Redzam, ka redakcionālā neatkarība un redakcionālā politika atrodas vājākā līmenī," turpina Rožukalne. Tiesa, mediji savā redakcionālajā politikā ilgstoši bija definējuši, ka uz vāka nebūtu jābūt reklāmas laukumiem, bet "reklāmdevēju kļūst arvien mazāk un medija izdzīvošanas problēma – arvien asāka".
Konkrētajā gadījumā problēma būtu tad, ja politiskā reklāma nebūtu nodalīta no raksta, taču te tas esot skaidri izdarīts. "Te es redzu avīzes izmisumu, ka ir jāpiekrīt jebkāda veida noteikumiem, ja tas dod tavā budžetā ieguvumu, kā arī lielāku mediju komercializācijas tendenci," secina Rožukalne.
Ētikas problēmas
Skatoties uz mediju satura un reklāmas attiecībām plašāk, Buholcs norāda uz tendenci, ka reklāma saspēlējas ar rakstu – reklāma it kā ir nodalīta, taču reklamētā tēma parādās blakus esošajā rakstā. "No ētikas pozīcijas problemātiski ir tad, ja reklāmdevējam ir bijusi kāda teikšana žurnālistikas satura veidošanā," paskaidro Buholcs. Savukārt slēptā reklāma, kad žurnālists rakstā iesaka tieši to, kas mistiskā kārtā ir piedāvājams reklāmdevējam, drīzāk vērojama dzīvesstila un praktisko tēmu žurnālos.
Ētikas problēmas ir saskatāmas arī gadījumos, kad medijiem gribas pirmajiem paziņot kādu jaunumu, bet diezgan regulāri šīs ziņas un kļūdas tajās vēlāk tiek labotas. Vēl viena mediju kaite ir sabiedrisko attiecību lielā loma žurnālistikas saturā. "No kurienes nāk ziņas, no kurienes žurnālistiem nāk idejas, par ko vajadzētu rakstīt? Latvijā veiktie pētījumi rāda, ka liela daļa no dominējošo mediju satura ceļas no ārpuses – ir organizācijas, kas sūta preses relīzes un rīko preses konferences, un žurnālistiem šādā veidā ir ērti iegūt saturu, kam, nenoliedzami, bieži vien ir arī sabiedriska nozīme. Ne vienmēr tas ir slikti, bet jautājums, kurš ir tas, kas izdomā, kas sabiedrībai ir svarīgi. Ja liela daļa šīs kontroles ir ārpus medija redakcijas, tad ir jautājums par žurnālistikas lomu," paskaidro Buholcs.
Rožukalne vēl norāda uz "ietekmētas komunikācijas industriju", kas ir mazāk pamanāma tendence medijos. Proti, sabiedriskajās attiecībās (PR) un digitālajā komunikācijā ir daudz lielāki naudas un cilvēkresursi, tādēļ PR sagatavotie izglītojošie materiāli reizēm ir pat dziļāki nekā tas saturs, ko rada tie daži žurnālisti, kuriem ikdienā jānosedz plašs tēmu loks. "Uzņēmumi un institūcijas, piesaistot profesionālus komunikāciju speciālistus, dažādu jautājumu un problēmu komunikācijai gatavo daudz vairāk materiālu, nekā viena redakcija var piedāvāt. Bieži tā ir kvalitatīva un noderīga informācija sabiedrībai," paskaidro mediju eksperte.
Atskaites punkts ir rakstu sērija, lai rosinātu diskusiju par mediju spēju nekļūdīgi analizēt notikumus, ar tiem kvalitatīvi un savlaicīgi iepazīstinot sabiedrību.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Atskaites punkta rakstu saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas mediji.