Kaut ko sasodīti atgādina. Saruna ar Imantu Daksi

Iepazinos ar Imantu Daksi kaut kad pagājušās desmitgades sākumā, šķiet, Stabu ielas klubā Saksofons. Pēc koncerta, kā jau tolaik bija ierasts, devāmies turpināt ballīti. Sametāmies taksim un nonācām dzīvoklī Ķengaragā pie ģitāristes no blūza grupas Mr.Case, kurā spēlēja tagadējais Mona De Bo bundzinieks Edgars Eihmanis un pašlaik pieprasītākais Eirovīzijas dziesmu autors un producents Kaspars Ansons, kuru Imants viņa ģitārspēles un pausto uzskatu dēļ toreiz iesauca un joprojām atceras kā Džimiju.

Matainais un bārdainais Imants tolaik ļoti izcēlās citu vidū ar šādu izskatu, jo bārdaini jaunieši tad vēl nebija sastopami pārāk bieži, un bērni tramvajos parasti cēlās kājās, lai tādam atdotu savu sēdvietu, domājot, ka tas taču ir vecs vīrs. Tagad Imants atceras, ka šāds izskats bijusi kā vēlme "lauzt sevi", spītēt savām fizioloģiskajām tieksmēm, jo bija priekšstats, ka meitenes daudz labāk izdotos copēt, izskatoties seksīgāk. Tomēr tas tīri labi izdevās, arī izskatoties gandrīz kā bomzim – ar ģitāru, pinkainajiem matiem, bārdu un degvīna blašķīti kabatā.

Kad tovakar ģitāra nonāca pie Imanta, visi sastinga. Viņa kā vienā elpas vilcienā noblieztā Jegora Ļetova dziesma Vsjo
Idjot Po Planu (Viss notiek pēc plāna – no krievu val.) un paša Putnubiedēklis bija kā jaunās tūkstošgades roka revolūcijas sākuma signāls Latvijā brīdī, kad pasaulē savu slavas gājienu sāka The Strokes un drīz Rīgā gaidāmais Džeks Vaits ar savu tā laika grupu The White Stripes. Šis vilnis kā dzīvas, nenogludinātas ģitārmūzikas pretspars tolaik valdošajai elektronikai un ņūmetālam pat ieguva nosaukumu – Garage Rock Revival. Imantam tolaik bija postpankroka grupa Pasaules gaisma, kuras piedalīšanos kādā jauno muzikālo apvienību konkursā Daugavas stadionā kā viens no žūrijas locekļiem sveicu ar vārdiem: "Paldies, ka izslēdzāt šo nolādēto gaismu!"

Vēlāk izrādījās, ka Imants ir ļoti ražīgs un viņam ir daudz dziesmu, kas tika izplatītas neskaitāmos paša izdotos albumos – gan ar Pasaules gaismu, gan pseidonīmu Džefras Asinis, gan savu vārdu. Vēlāk par vairāku Imanta albumu izdevēju un atbalstītāju kļuva tautas mūzikas izdevniecība jeb Kultūras menedžmenta centrs Lauska. Sadarbībā ar Andri Indānu jeb Andžoni iznāca avangarda un trokšņu mūzikas albums Antarktīdai un brīvībai (2010), kā izpildītājs Imants iesaistījās tautas mūzikas projekta Pērkonvīri albumā DinDaru (2015), bet nesen ar Matīsu Runtuli izveidota arī sintīpopa apvienība The Bubble Gum Explosion. 26. septembrī koncertzālē Tu jau zini, kur Tallinas ielas kvartālā Imants prezentēs savu jauno albumu Ass. 

Mēs tiekamies uz sarunu citā radošajā kvartālā – Dzirnavu ielā –, kur Imants, kurš pēc savas būtības ir klejotājs, pašlaik apmeties. Vairākkārt ceļojis uz Šrilanku, kalis plānus pārcelties uz Meksiku, pats Imants saka, ka neesot gluži bomzis, bet kā čigāns. "Man ir vajadzīgs gan ceļš, gan vieta, kas var mainīties, bet es diezgan ātri iekārtoju to vidi, kurā varu apkopot domas, būt ar sevi un paust lietas, ko es nevarētu darīt kopā ar kādu. Respektīvi, man vajag savu telpu. Simpatizē tādi čaļi, kas šausmīgi koncentrējas uz savu lietu un spēj panest visādas neērtības, ka viņiem nav kaut kā, kas ir citiem… Patika, kā teica Nikola Tesla: lai viņam parāda vīrieti, kurš ir izdarījis kaut ko vērtīgu un kuram ir bijusi sieviete. Kāpēc visādās cilšu sabiedrībās, piemēram, papuasiem, ir tā, ka vīri un sievas dzīvo atsevišķi – vīriešiem ir vīriešu kopiena un sievietēm ir sieviešu kopiena? Satiekas tad, kad ir seksiņš, bet pārējā laikā dzīvo atsevišķi, jo tiek uzskatīts, ka sievietes atņem laiku un enerģiju medībām. Es to vienkārši kā tādu piemēru minu – tas man nav tāds dzīves uzstādījums. Tas vairāk attiecībā uz to telpu un dzīvošanu idejai." 

Jaunā albuma nosaukums ir Ass, ko var saprast visādi – ar kaut ko, kas ass, ar ko var sadurties vai sagriezties. Ass ir lietpratējs kādā jomā…

... Ir pasaules ass, ap kuru viss griežas, vai vienkārši angļu valodā "ass" arī nozīmē, ka viss ir pakaļā – gan erotiski, seksuāli, gan filozofiski. Tas nosaukums jau man sen malās pa galvu – kādreiz biju domājis, ka tas varētu būt grupas nosaukums. Tematiski uzskatu, ka šis albums man ir vispersoniskākais. 

Tu jau kā zvaigznes runā, kas vienmēr par savu jaunāko saka, ka tas ir vis, vis, vis… 

Nē, nē, nē, atšķirība ir tāda, ka es vienmēr esmu baigi fokusējies uz tādu globālu vēstījumu, globālu izjūtu, bet caur sevi. Te ir dziļi skaudra, personiska sava fizioloģiskā un garīgā stāvokļa izķidāšana un izpēte, uz āru izvēršana. Kādu laiku visus savus dēmonus biju noslēpis no citu acīm, bet šeit… Tas ir kā nolikt sevi kameras priekšā un izģērbties, sevi sagriezt, vemt, noģībt… Un attiecīgi refleksijas par to, kādas ir manis pašaiekšējās pretrunas, stāvokļi un viss pārējais. Tāds tieši emocionāli skaudrs materiāls, kurā es sevi eksponēju. Attiecīgi ir arī dziesmu nosaukumi un teksti – Idiots, Bezsamaņa, Es ģībstu… Tur ir iekļautas arī divas vecas Pasaules gaismas dziesmas jaunās versijās, kas man ļoti saslēdzās kopā ar pārējām – jaunajām. 

Lasīju, ka dziesma Idiots esot visdzīvespriecīgākā, bet baigi jautra neizklausījās.

Tā ir muzikāli visjautrākā. Arī Pasaules gaismai pamatā viss bija tāds drūms – gotiskais pusakustiskais postpanks, kā mums tur patika visu klasificēt, bet bija pāris tādu jancīgu, kretīnisku gabaliņu, kas it kā jautri, bet ne kā ska vai kas tāds… 

Tev nepatīk ska?

Kā žanrs neinteresē. Kādi atsevišķi elementi The Clash izpildījumā ir OK, bet ne, kad močī visu laiku. 

Man kā cilvēkam, kam patīk būt hameleonam – visu laiku mainīties –, ir grūti saprast, kā blice var gadiem spēlēt ska vai death metālu.

Es paralēli šim albumam jau rakstu jaunu, kas būs ar tautas instrumentiem – koklēm un sitamajiem, kur piedalās cilvēki, ar kuriem Pērkonvīros spēlēju kopā. Tas būs veltīts Latvijas brīvības cīņu simtgadei. Man patīk, ka var taisīt tik eklektiski – seksuālu sintīpopu ar The Bubble Gum Explosion un albumu Latvijas brīvības cīnītājiem. 

Sintīpopa projekta ideja radās kādā 2011. gada sākumā, bet šis albums, ko tagad rakstu un kas būs aranžēts ar koklēm, tā ir ideja, kurai ir jau padsmit gadu. Vienā brīdī tā sāka spēt realizēties. Dzīve ir gara. Grebenščikovs arī var dziedāt apgarotas dziesmas par nirvānas sasniegšanu, un tad "vse govorjat, čto piķ ņeļzja, a ja govorju, čto budu".

Katra diena ir citāda. Man patika, kā manas pamatskolas mūzikas grāmatā bija rakstīts par krievu komponistu Pēteri Čaikovski: viņš bija ļoti interesants un spēcīgs, bet pretrunīgs cilvēks, viņā bija puse dieva, puse velna. Bērnībā es sapņoju kļūt par kinorežisoru, un, veidojot gan albumus, gan visādas citas lietas, ar ko strādāju, mani interesē tieši tā režisoriskā darbība. Režisors var uzņemt dažādas filmas – viena var būt komēdija, cita – drāma, vēl kāda – vēsturiski epohāla filma. 

Braucot uz šejieni, man galvā skanēja tava dziesma Ir baigi apjaust, ka esmu šeit. Vai tev arī kā gana zinošam mūzikā kaut kas nemitīgi skan galvā un pleijeris ar austiņām nemaz nav vajadzīgs?

Citreiz ir vēlēšanās uzlikt austiņas, iet pa ielu, un vizuālais ir kā tāds kino tam, kas man skan, bet to nevajag darīt pārāk bieži, lai būtu interesanti. Man kā cilvēkam, kurš jau diezgan ilgu laiku ir nopietni saistīts ar mūziku, ir grūti, tāpat kā daudziem līdzīgiem, mūziku uztvert vienkārši kā fonu. Ja mani tā mūzika uzrunā, tad ir vai nu jāuztaisa siena, lai es to nedzirdu, vai arī es gribu to klausīties. Kamēr tā mūsdienu tusiņu kultūrā vienmēr fonā skanošā mūzika nav saistoša un ir kā brutāls foniņš, viss ir OK. 

Kā ar savējiem? Klausies tos, vai tie skan galvā? Vai kāda mēdz ieskanēties biežāk nekā citas? 

Pirmkārt, mēdz ieskanēties tās dziesmas, kuru vēl nav. Kaut kas jauns. Bet es visam nepieķeros. Ja es pieķeršos katrai lietiņai, katrai idejai, katram uzplaiksnījumam, tad man vairs nebūs laika kaut kādai faktiskajai realizācijai. Tad es varētu tikai ieslēgt diktofonu un kā Žirinovskis rakstīt audiogrāmatas, bet ir tādi brīži bijuši pēdējos gados, kad atnāk tas skaidrais vēstījums, un tad gan ir mocības, ka nevari tikt no tā vaļā, lai būtu miers. Tā parasti ir zīme, ka tas ir kaut kas pietiekami svarīgs. 

Man ir bijis tā, ka es aizeju gulēt, kad man ir kaut kāda rindiņa, par kuru ir skaidrs, ka tai jāattīstās par dziesmu, un, naktī guļot, apziņa turpina darboties, un tu saceri to. Es maļu, maļu, maļu, un no rīta ir gatavs teksts, es to zinu un atceros, bet tad gan ir jāņem momentāni tas jāraksta, jo katra lieta, kas novērš no tā uzmanību, jau liek kaut kam no tā pazust un atkal jāgaida jauns saslēgums. 

Pēdējos gados es vairāk tiešām teiktu, ka strādāju tādā metafiziskā informācijas ķeršanas veidā. Es māku arī to stimulēt, bet man nav tās problēmas, ka es pieķertos katram sīkumam, esmu tam izgājis cauri.