Siltie vasaras mēneši parasti visiem saistās ar atvaļinājumiem un karstām, saules pielietām dienām, kuras pavadīt, gozējoties pie jūras vai zaļumos. Tāpēc varētu šķist gandrīz neticami, ka arī šajā laikā tomēr ir cilvēki, kas gaida lietu un negaisu. Viens no tiem esmu arī es, jo esmu Inčukalna Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības (BUB) biedrs un Valsts meža dienesta ugunsnovērotājs – viens no tiem, kas vasarā rāpjas trīsdesmit piecu metru augstumā un vēro horizontu, cenšoties pēc iespējas laicīgāk pamanīt dūmus.
Lai arī ziņās par to dzird reti, katru gadu Latvijā izdeg vairāki simti hektāru meža, piemēram, 2015. gadā – 540 hektāru. Tiesa, vidējā viena ugunsgrēka platība nav liela – 1,3 ha –, taču gada laikā šādi mazi ugunsgrēki nodara zaudējumus, kas tuvojas pusmiljonam eiro. Lai ar to cīnītos, Valsts meža dienestā izveidota plaša sistēma, kas gan novēro ugunsgrēkus, gan tos likvidē. Ar uguni cīnās ugunsdzēsēji, taču viss parasti sākas ar zvanu no ugunsnovērošanas torņa, ziņojot, ka kaut kur ir manāmi dūmi.
Sapņu darbs tuvāk debesīm
Grūti iedomāties darbu, kas jāstrādā tikai ik pa trijām dienām, darbu, kas atrodas tikai kilometru no mājām un uz ko nav jāiet, ja ārā līst lietus. Darbs tornī ir īstena atpūta vasarā tiem, kuru prātu ir nogurdinājusi ikdienas steiga. Tiesa, apstākļi ir mazliet spartiski – tornī jākāpj pa dzelzs kāpnītēm, kas ved apmēram uz trīs kvadrātmetrus plašu telpu. Garš cilvēks uz grīdas taisni izstiepties nevar. Stūrī ir mazs galdiņš torņa žurnālam un tikpat šaurs soliņš blakus. Pašā vidū ir kompasa platforma, ar kuru noteikt grādus dūmu virzienā – zvanot tie jānosauc dežurantam, kurš, apvienojot vairāku torņu rādījumus, atrod krustpunktu un līdz ar to arī degšanas vietu.
Darbdienas ilgums var atšķirties – tā var sākties gan desmitos no rīta, gan vienos dienā un beigties gan sešos, gan desmitos vakarā. Tomēr šim darbam piemīt savdabīga romantisma deva. Dūmi nekur nepazūd, tāpēc diena sadalās mazos, divdesmit minūšu garos laika sprīžos, starp kuriem tiek pārlaists uzmanīgs skatiens horizontam. Laikā starp novērošanu var izdarīt pārsteidzoši daudz – izlasīt grāmatu, uzrakstīt bakalaura darbu vai vienkārši padomāt. Var arī pašūpot torni. Mēdz teikt, ka autobusa logs ir starptautiskā filozofijas akadēmija, es teiktu, ka tornis ir nākamais līmenis – filozofijas kurss kaut kur starp debesīm un zemi.
Tornim apkārt ir pļavas, tāpēc ir iespējams ieskatīties vanaga acīs brīdī, kad tas planē apkārt, lai atrastu savu upuri. Dažkārt ir redzami arī lielāki putni. Netālu no torņa, kurā dežurēju es, ir Ādažu poligons, tāpēc mācību laikā pāri tornim zemā lidojumā traucas arī amerikāņu A-10 triecienlidmašīnas, kas acīmredzot izmanto Vidzemes šoseju kā orientieri. Tādās dienās skaidri sadzirdama slavenā lidmašīnas GAU-8 lielgabala rūkoņa: spēlē "dīdžejs Demokrātija". Mans tornis atrodas vairāk nekā trīsdesmit kilometru no galvaspilsētas, taču ar labu binokli var ieraudzīt ne tikai Televīzijas torni Zaķusalā, bet arī Saules akmeni, viesnīcu Latvija un īpaši skaidrā laikā pat Brīvostas celtņus Rīgā. Tā ir jauka vieta, kur noslēpties no civilizācijas un klusībā vērot saulrietu, ja vien ir laiks tur palikt pēc darbdienas beigām.
Visu rakstu lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!