Nav pietiekami ar zāģi un cirvi

Filmu veido gan viņa jau sešdesmitajos gados filmētais materiāls, gan arī mūsdienās veiktās intervijas Brīvības pieminekļa pakājē ar dažādu tautību cilvēkiem, kas šeit dzīvo vai iebraukuši kā tūristi, uzdodot vienkāršu jautājumu – ko viņiem šis piemineklis nozīmē?

Pirmo reizi Sosārs pats ieradies Rīgā 1961. gadā kā astotās klases skolnieks kopā ar tūristu grupu, līdzi vedot savu pirmo, 8 mm kinokameru. Ekskursijai Rīgā bijuši trīs pieturas punkti – Brāļu kapi, zooloģiskais dārzs un Brīvības piemineklis, bet jau toreiz vispārsteidzošākais licies nevis zilonis, bet gan piemineklis, kurš spējis pārdzīvot dažādo varu nomaiņu. Marks Sosārs piemin Brīvības pieminekļa neoficiālā nosaukuma, kuru pašam labāk patīk lietot, saistību ar lietuviešu dievību Mildu – viņas aizgādībā ir visi mīlošie. Filmā iekļauta arī intervija ar Māri Gaili, kurš savulaik ar jahtu Milda devās ceļojumā apkārt pasaulei.

Ar Mildas pirmizrādi 15. novembrī Pērnavas Jaunās mākslas muzejā tiek atklāta arī Latvijas un Polijas simtgadei veltītā pasākumu programma – arhitektūras izstāde, kas ilgs vēl līdz nākamā gada 13. janvārim, kā arī triju dienu kinofestivāls Marmora vīrs un Milda, kura programmā būs Jura Podnieka, Andra Slapiņa, Ulda Brauna, arī Ivara Zviedra filmas.

Neparasti tveicīgā septembra rīta filmēšana Mildas pakājē bijusi nogurdinoša, tomēr mūsu nepilnu stundu garās sarunas laikā Sosārs paspēj izstāstīt savus uzskatus par tradicionālās kultūras saglabāšanas nepieciešamību, ieskicēt būtiskākos izaicinājumus dokumentālā kino veidošanā mūsdienās, kā arī atcerēties šovasar 32. gadskārtu svinējušā Pērnavas Starptautiskā dokumentālā antropoloģijas kinofestivāla dibināšanu.

Septiņdesmitdivgadīgais Marks Sosārs ir jaunākais no režisoriem, kurus redzam filmā Laika tilti. Viņš mīt uz nelielās Manilaidas salas, netālu no Pērnavas, blakus lielākajai Kihnu salai, kopj aitu un kazu ganāmpulku, vada raidījumu Igaunijas nacionālajā radio kihnu valodā, kā arī jau kopš 1973. gada, kad tapa viena no viņa slavenākajām filmām Kihnu sieva, turpina dokumentēt šīs salas un tās iedzīvotāju ikdienu un paražas.

Sosāra kino veides principus iedvesmojuši agrīnie antropoloģiskā kino režisori – Roberts Flaertijs un Mārgareta Mīda, tomēr igaunis izkopis pats savu rokrakstu, kur antropoloģiskais kino satiek Baltijas poētisko dokumentālo.

"Nav tāda viena ceļa, katram pašam jārada savs ceļš. Jāatklāj ar savām atslēgām un cilvēkiem, ar kuriem kopā strādā. Mākslai nav likumu, ja gribi radīt ko ļoti oriģinālu un aizkustinošu," viņš saka.

Nupat notika filmas Laika tilti Latvijas pirmizrāde. Vai tādu jūs šo filmu iedomājāties tās tapšanas laikā?

Filma ir daudz labāka, nekā es gaidīju, vēl skaistāka un poētiskāka.

Vai šeit auditorijas reakcija bija citāda nekā Igaunijā vai Čehijā, Karlovi Varu kinofestivālā?

Esmu redzējis šo filmu tikai Karlovi Varu festivālā, nezinu, kāda veida reakcija bija Igaunijā, tāpēc nevaru salīdzināt. Čehi tā sauktajā sociālistiskajā laikposmā atradās pilnīgi citādā situācijā nekā Baltijas valstis, jo viņiem bija sava valsts, viņi varēja diezgan brīvi ceļot pa visu pasauli, arī vārda brīvība bija daudz plašāka.

Šī filma ir devusi iespēju pastāstīt jaunajai paaudzei, kādā pasaulē tolaik dzīvojām un ar kādām grūtībām saskārāmies, kas mūs piespieda veidot šādus šifrētus kino vēstījumus.

Domāju, ka tā pat ir lielākā filmas vērtība.

Noskatījos jūsu un vēl vairāku Laika tiltos redzamo kinorežisoru – Ivara Selecka, Andresa Sēta – sarunu ar skatītājiem pirms filmas Karlovi Varos. Tur tika teikts, ka padomju laikā šis vizuālais kods, poētiskā valoda tika lietota, lai paustu patiesību un runātu atklāti tā laika režīma apstākļos. Kā jūs domājat, ja nebūtu notikusi okupācija, vai šāda kinovaloda tajā laikā attīstītos?

Tas ir raksturīgi visām totalitārajām sistēmām, sākot ar viduslaiku Spāniju, ka māksliniekiem nācās izstrādāt metaforu un simbolu valodu, ko dažādas sabiedrības grupas varētu saprast atšķirīgi. Tas ir tieši tas, ko mēs darījām, tikai totalitārisma laikā.

Filmā mēs redzējām jūsu dzīvi uz salas, kazu un aitu ganāmpulku ielokā. Šis dzīvesveids – kāpēc jums ir svarīgi tā dzīvot? Un kā jūs spējat atrast līdzsvaru starp šo savrupību un intensīvo filmēšanu, politiku un vēl arī jūsu organizēto kinofestivālu Pērnavā?

Tas nav saistīts ar manu radošo dzīvi, tā ir mana sociālā loma. Manuprāt, vairākumam cilvēku dzīvē ir dažādas lomas, arī sociālās. Dzīvojot uz salas, praktizējot tur zemkopību un lopkopību, es cenšos parādīt pārējai sabiedrībai, cik būtiski ir turpināt tradicionālo dzīvesveidu. Cik svarīgi ir turpināt aitkopību Kihnu salā, lai neizzustu latviešu, igauņu un somu gadsimtiem ilgās tradīcijas turēt mājlopus saimniecībās, dzīvot ar tiem zem viena jumta.

Rūpējoties par apkārtējo dabu, nav pietiekami tikai būt cilvēcilvēkam ar zāģi un cirvi, tam ir nepieciešama arī lauksaimniecība, siena vākšana, krūmu cirpšana, lopkopība.

Nevis apciemot salu vasaras atvaļinājuma laikā, bet gan tur dzīvot un kopt lopus, vākt sienu, cirst krūmus. Nevis spēlēt to kā spēli, bet dzīvot tajā kā realitātē. Iespējams, manī šī pārliecība nāk no mana tēva, vectēva un vecvectēva, kas bija zemkopji un audzēja zirgus. Vēl būdams mazs zēns, iemācījos rūpēties par zirgiem, kopt tos. Tas bija mans izaicinājums – atgriezties pie tā paša dzivesveida, lai nodotu to tālāk saviem bērniem un mazbērniem.

Tāpat es arī palīdzu saglabāt Kihnu kultūru, katru nedēļu veidojot raidījumu kihnu valodā Igaunijas valsts radio. Un mana jaunākā filma, arīdzan kihnu valodā, vēsta par Kihnu salas bērniem. Mums Igaunijā ir četri dialekti, kas tiek atzīti par valodām, – setu, voro, mulgi un kihnu. Un visām šīm četrām valodām ir savas programmas Igaunijas nacionālajā radio.

Kā jūs raksturotu virzienu, kurā tagad tas dodas? Vai tā ir vairāk reportāža vai…

Ir dažādi stili. Varētu teikt, ka Baltijas kino ainavā trūkst kino bez vārdiem. Bieži vien, lai labāk sasniegtu auditoriju, tiek izmantots komentārs, skaidrojumi. Labākās dokumentālās filmas ir tās, kas tiek veidotas, izmantojot darbību vai aktivitāti, līdzīgi, kā to dara citur pasaulē.

Nezinu, kā tas ir Latvijā vai Lietuvā, bet Igaunijā mūsdienās ir gandrīz neiespējami izveidot labu dokumentālo filmu.

Cilvēki vairs nav tik atvērti kā kādreiz. Ja tiek filmēts ar slēpto kameru, tad filma var izdoties. Ja cilvēki redz jūsu kameru, viņi sāk uzvesties pavisam citādi. Pārstāj būt viņi paši, kļūst par kādu citu. Tam ir vairāki iemesli. Daļa cilvēku, tie, kuri ļoti vēlas tikt uz ekrāna, filmēšanas laikā mēģina būt labāki nekā dzīvē, un tie jau ir meli. Un tad vēl tie, kurus biedē sabiedrības uzmanība, kuri nevēlas, lai tos traucētu mediju pārstāvji. Šie cilvēki baidās, ka viņu teiktais var tik izmantots pret viņiem, tāpēc sāk rūpīgi izvēlēties vārdus, vairs nerunā kā ikdienā.