Kas ir tas, ko vieni dara katru dienu, bet citi visu mūžu par to sapņo un gandrīz nekad neizdara? Ja jūs domājat, ka tas ir sekss, palīdzēšu minēt, papildinot minamās lietas aprakstu ar precizējošu faktu, kas liks meklēt citu atbildi – sapņotāji un nedarītāji parasti mierina sevi ar domu: "Kad aiziešu pensijā, tad gan darīšu to katru dienu."
Šis precizējums atbildes meklēšanu padara pavisam vieglu, sekss acīmredzot atkrīt (vismaz pagaidām pat ultraliberāļi nav dzirdēti apgalvojam, ka vecums ir tikai sociāls konstrukts). Tātad atliek tikai mazbērnu audzināšana vai makšķerēšana. Mūsdienās pensionāram diemžēl atkrīt arī mazbērnu audzināšanas prieks, kas ļautu kompensēt vainas apziņu par nepietiekami audzinātiem saviem bērniem, jo šodienas mazbērni saviem vectētiņiem un vecmāmiņām var iemācīt daudz vairāk, nekā paši iemācīties no viņiem, – datorlietās jebkurš bērns, kas vēl neiet skolā, orientējas daudz labāk nekā viņa vectētiņš, kura savulaik tik noderīgās slepenās zināšanas par to, kur un cik stipri ir jāuzsit aparātam ielas telefona būdiņā vai biļešu automātam sabiedriskajā transportā, lai varētu zvanīt/braukt par velti, modernās tehnoloģijas ir padarījušas absolūti nevērtīgas, un vienīgais veids, kā likt mazbērniem sevi cienīt, ir stāsti par to, kā viņš jaunībā pīpējis kafejnīcās un lidmašīnās.
Jāķer šajā saulē
Tātad atbilde skaidra – tā lieta, kuru daudzi nebeidzamos darbos iegrimušie atliek uz pensijas gadiem, ir makšķerēšana. Vairāki argumenti runā par labu šādai stratēģijai. Pirmkārt, makšķerēšana tev mūža novakarē dos iespēju atgriezties bērnībā – tāpat kā bērnu, sekss tevi nesatrauks, toties pludiņa noraustīšanās gan atraisīs iztēli, kuru jau sen nekas cits nespēj atdzīvināt. Un tikai makšķerēšana tev pensijā dos iespēju, tāpat kā bērnam, ļauties ilūzijai, ka laika ir bezgalīgi daudz. Nenoķertās zivis, kā zināms, aug līdz pat makšķernieka nāvei – tātad, ja tev pensijā ķersies tikai mazas zivis, tu skaidri zināsi, ka nāve vēl tālu.
(Es pat ieteiktu pensijas gados lielas zivis nevilkt, jo zināmi vairāki gadījumi, kad makšķernieku tādā brīdī ķer infarkts; vismaz tie, kas krievu laikos, kad Peipusa ezerā zemledus makšķernieki vēl nebrauca ar automašīnām, bet gāja iekšā kājām, un parastais attālums bija pieci kilometri no krasta, zināja stāstīt, ka tajās retajās reizēs, kad pieticis apņēmības aiziet vēl tālāk, tur tālumā gadījies atrast pie jau aizsaluša āliņģa sasalušu makšķernieku un blakus uz ledus izbirušas nitroglicerīna tabletes; tajos laikos makšķerniekam, kuru ezera vidū ķēra trieka, nebija iespējams uztaisīt selfiju un lepni nosūtīt uz krastu: "Re, kā es te mirstu!")
Visu rakstu par makšķerešanu lasiet žurnāla SestDiena 13. - 19. jūlija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!