Ko jūs savam dēlam atvedāt? – 1979. gadā vaicā kinokritiķis Miks Savisko. Viņam iepretim sēž Andrejs Tarkovskis (1932– 1986), kurš uz Latvijas Televīzijas raidījumu Kino un mēs nogādāts no iepirkšanās centra Bērnu pasaule. Tur viņš pircis dāvanu astoņarpus gadu vecajam dēlam Andrejam. "Viņš ir zinātkārs zēns, kuram patīk tehniskas lietas: mašīnas un konstruktori," atbild režisors.
Nākamie Savisko jautājumi ir par Tarkovska debijas darbu Ivana bērnība/ Иваново детство (1962) – vizuāli smalku kara un bērnības atmiņu kondensātu, kura galvenais varonis ir 12 gadu vecs zēns. Tarkovskis bilst, ka ar filmas varoni Ivanu nav vis vienaudzis, bet drīzāk laikabiedrs. Šajā pašā videoierakstā krāšņi izpaužas Tarkovska neiecietība pret atzinību, kinobalvām (par Ivana bērnību Venēcijas kinofestivāla Zelta lauva) un viņa filmu gramatiskajiem un intelektuālajiem skaidrojumiem. Stāstot par citu filmu – Spogulis/Зеркало (1975) –, Tarkovskis atminas, ka kādā strādnieku klubā ieilgusi diskusija. Apkopēja, cenšoties izgaiņāt debatētājus, izskaidrojusi filmu kā neviens – viņa teikusi, ka tā ir par cilvēka spēju, raugoties uz savu pagātni, rast piedošanu šodien.
Par piedošanu sarunājos ar režisora un teorētiķa dēlu Andreju A. Tarkovski. Viņš nav gājis tēva vai vectēva, ievērojamā dzejnieka Arsēnija Tarkovska (1907– 1989), poēzijas ceļu. Florencē Tarkovska vārdā nosauktā fonda dibinātājs un vadītājs Tarkovskis juniors kādā intervijā teicis: "Kad tēvs nomira, mantoju viņa filmu tiesības. Esmu viņa fonda vadītājs, bet ne kinorežisors. Savu likteni esmu pieņēmis, lai gan mani nodomi sākotnēji bija citādi. Tas ir tiesa, ka tēvs vēlējās, lai es kļūtu par režisoru." Šobrīd viņš gādā par tēva mantojumu – trim studiju gados tapušajiem darbiem, septiņām spēlfilmām, vienu dokumentālo filmu –, rīko izstādes, veicina filmu restaurēšanu, retrospekcijas un veido arhīvu. Sargāšanas misija Tarkovskim junioram ir svarīga īpaši tāpēc, ka tēva figūra pasaules kino kontekstā (visbiežāk viņu piesauc kā krievu, nevis padomju režisoru) lauzīta tiktāl, ka neviļus uzblīdusi kā kults. Citiem vārdiem, Tarkovska kino – kas, viņa dēlaprāt, ir dzeja kino formā – ir pazudis tulkojumos.
Par sargāšanu uzskatāma arī Tarkovska juniora režisētā dokumentālā meditācija eseja Andrejs Tarkovskis. Kino lūgsna/ Andrey Tarkovsky. A Cinema Prayer (2019). Tā pērn pirmizrādīta Venēcijas kinofestivālā, bet šogad bija skatāma Rīgas Starptautiskā kinofestivāla pilnmetrāžas konkursa programmā (filmu vēl bija iespējams redzēt papildu seansā 31. oktobrī Splendid Palace). Šo sarunu dzejā varētu raksturot tā: par idejām, kino un tēvu, kurš nodarbojās ar kino. Aizkadra balss pieder Tarkovskim senioram, bet domas ved spriedumos par garīgumu, kino kritiķiem, aktieriem, Bahu un Tolstoju, tēvu Arsēniju un dzīvi Padomju Savienībā, trimdniecību Zviedrijā un Itālijā. Klusa, delikāti personiska lūgšana kā saruna.
Par filmu Kino lūgsna domāju kā par dēla un tēva sarunu. Šoreiz caur kino attēliem. Vai jūs ar tēvu daudz sarunājāties?
Tolaik, kad tēvs bija dzīvs, biju jauns. Vēl bērns. Viņam piemita spēja mācīt un sarunāties ar citiem. Viņš nemitīgi runāja. Gluži tāpat, kā tas fiksēts filmā. Tas bija sava veida monologs. Tas teicami redzams filmas Upurēšana/Offret (1986) sākumā, kurā bērns nespēj pilnībā atbildēt uz tēva Aleksandra jautājumiem. Tomēr dzīves laikā šīs sarunas, jautājumi nogulsnējas un akumulējas – tas ir pamats, kas pārveidojas un iznāk laukā pats no sevis. Īpaši situācijā, kad pret bērnu attiecas kā pieaugušo: runāt ar bērnu, kā tu pats esi pieradis.
Mans tēvs allaž stāstīja par savām filmām, jaunības gadiem, ko viņš lasījis un ko man vajadzētu izlasīt. Tā bija viņa mācīšanas metode. Viņš gan sacīja, ka bērnam neko nevari iemācīt, bet vari parādīt labo un ļauno, lietu skaistumu un neglītumu, sniegt pareizo virzienu izglītošanās iespējās. Tu vari izglītot gaumē un sniegt patiesās vērtības. Tā bija viņa sarunāšanās maniere. Viņš bija liels runātājs. Viss, kas dzirdams filmā, – intervijas, ieraksti un daudz kas cits –, tas ir viņš. Pat sēžot pie galda, viņš allaž izaicināja, runāja, komunicēja.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 30. oktobra - 5. novembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!