Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +3 °C
Daļēji apmācies
Sestdiena, 30. novembris
Andrejs, Andrievs, Andris

Ukrainā par brīvību jācīnās uz barikādēm

Oranžās revolūcijas laikā, tāpat arī tagad pēc atgriešanās no Kijevas daudzi man vaicājuši: kā tur ir, vai līdzīgi kā Rīgā 1991.gada janvārī? Pirmajā brīdī nedaudz samulstu, jo nav viegli acumirklī sniegt visaptverošu atbildi. Kopīga noteikti ir šo notikumu nopietnība.

Gan pirms 23 gadiem Rīgā, gan pašreiz Kijevā valda pārliecība, ka sācies ārkārtīgi nozīmīgs process. Kamēr ārvalstu politologi spriež, vai Maidanā notiekošo iespējams saukt par revolūciju vai dumpi, cilvēkus Neatkarības laukumā šis jautājums sevišķi nenodarbina. Daudzi galvaspilsētas Kijevas un visas Ukrainas iedzīvotāji vienkārši zina, ka atgriešanās pie iepriekšējās dzīves vairs nav iespējama. Vienlaikus saprot, ka šoreiz risinās ārkārtīgi bīstama spēle, kurā nav iespējams abas puses apmierinošs kompromiss. Gluži tāpat kā Rīgā 1991.gada janvārī, kas, pateicoties tautas vienotībai, beidzās ar neatkarības atgūšanu tā paša gada augustā. Ukraiņi no Maidana norāda, ka viņi esot nokavējušies par 23 gadiem un to, ko latvieši panākuši toreiz, ukraiņi īstenojot tikai tagad. Līdzīgas ir barikādes, vienīgi Rīgā tās tika būvētas no lauksaimniecības tehnikas, bet Kijevas centrā nocietinājumi izveidoti no ledus maisiem. Taču svarīgākā ir atmosfēra — Maidana nometnē valda labvēlība, gatavība palīdzēt, bet, pats galvenais, patiesa vienlīdzība. Tā ir reālai valstij nekad nesasniedzama ideāla un utopiska kārtība, un ļaudis apgalvo, ka vismierīgākā, drošākā un labvēlīgāka vieta visā Ukrainā pašlaik esot teritorija, kas pa Kreščatiku stiepjas garām Neatkarības laukumam, šķērso Eiropas laukumu, kura malā atrodas Ukraiņu nams, un sasniedz Gruševska ielu, kur notikušas viskarstākās sadursmes.

Latvijas žurnālista preses karte Maidanā atver gandrīz visas durvis. Tā palīdz brīvi sarunāties, rada savstarpēju uzticēšanos. Nedēļas laikā ne viens vien satiktais ukrainis no revolucionārā laukuma pavisam vienkārši un sirsnīgi pasaka: «Latvieši ir mūsējie!» Tas palīdz ieiet arī teltī, kur mitinās ļaudis no Rietumukrainas Karpatu reģiona pilsētas Kolomijas. Uz ielas ir mīnus 17 grādu, bet teltī silts. Koka lāvu otrajā stāvā guļ daži vīri. Uzsāku sarunu ar aptuveni 50 gadu vecajiem Vitāliju un Jaroslavu. No Ukrainas mērogiem nelielās, 65 000 iedzīvotāju Kolomijas, kas nesen nosvinējusi savu 750.gadadienu, uz cīņu Kijevas centrā katru nedēļu brauc autobuss. Tas atved jaunu maiņu, bet daļa no maidaniešiem dodas mājup atpūsties. Ceļš nav viegls, esot jārēķinās ar dažādiem pārsteigumiem. Kad iepriekšējo reizi braukuši uz galvaspilsētu, divas reizes viņu autobusam sviests ar akmeņiem. Uzdodu galveno stratēģisko jautājumu: «Kādēļ esat ieradušies Kijevā un ko cerat panākt?» Man atbild Vitālijs, kurš strādā celtniecībā, taču beidzamajā laikā darba neesot bijis: «Gribam dzīvot kā citās normālās valstīs, kur cilvēki brauc pa Eiropu, pelna naudu. Bet mēs visu laiku tikai grimstam un grimstam nabadzībā. Kādēļ mums tas jāpacieš un vienā laidā jāmaksā kukuļi! Tagad, šķiet, ir tā: jo vairāk sitīs, jo vairāk cilvēku nāks uz sacelšanos.» Prasu, kad vīri nolēma braukt uz galvaspilsētu. «Tas notika pēc tam, kad tika piekauti studenti. Mums solīja līguma parakstīšanu ar Eiropas Savienību, bet tā vietā saņēmām Berkuta nūjas,» atbild galdnieks Jaroslavs (Berkut ir Ukrainas milicijas specvienība — aut.). Abi vīri apgalvo, ka Kijevā palikšot līdz uzvarai. «Tagad situācija ir mainījusies, mums jāpaliek līdz galam. Droši vien būs radikālāks risinājums — ja vara pati nevēlas iet prom, mums ir jāpalīdz to izdarīt. Šai varai nav nekādas politiskās kultūras. Citās valstīs valdība atkāptos, bet šeit pieņēma 16.janvāra likumu, saskaņā ar kuru mēs esam teroristi,» saka Vitālijs. Pēc viņa vārdiem, viss atrisināsies drīz, jo «viņu ir maz, bet mūsu — 45 miljoni».

Rēķinoties ar ilgu spēkošanos, vaicāju Maidana komandierim Andrejam Parubijam, kas notiks tad, ja pavasara saule izkausēs ledus barikāžu nocietinājumus. Viņš atbild, ka tad maisos tiks sabērtas smiltis un barikādes nekur nepazudīs. Vismaz tik ilgi, kamēr nebūs panāktas galvenās revolucionārā Maidana prasības.

Visu rakstu par Ata Klimoviča iespaidiem Ukrainas konflikta sirdī lasiet 14.februāra žurnālā Sestdiena!

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Spēka dziesma

Vasaras ar laivošanu un Jāņu nakts tradīcijām, bet arī Centrāltirgus, ogošana un tas, kā skan latviešu valoda. ASV dzimušajam, vēlāk Singapūrā izaugušajam un dažādās vietās pasaulē pabijušajam ...

Izlauzties un izaugt

Latvijā man patīk viss, no cilvēkos ieaudzinātajām vērtībām līdz tādām vietām kā Centrāltirgus, un es ceru, ka tās kļūs par manām mājām, saka komponists Džeikins Edvards Pusons (41). Dzimis ASV, uza...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata