90.gados viņa bija viena no pazīstamākajām Latvijas diplomātēm, vēstniece Somijā un Igaunijā. Pēdējos gados viņas vārds biežāk izskan sarakstīto grāmatu un arī Jūrmalas aizsardzības biedrības aktivitāšu sakarā. 25.augustā Triju Zvaigžņu ordeņa komandierei Annai Velēdai Žīgurei paliek 65 gadi. Nu jau 20 gadus viņa ir precējusies ar somu žurnālistu un rakstnieku Juku Rislaki, dzīvo Jūrmalā un neatmet cerības reiz uzvarēt milzu naudas spiedienu, kas draud izķēmot viņas bērnības pilsētas vaibstus.Kā tu, jūrmalniece kopš piecu gadu vecuma, tātad kopš 1953.gada, Jūrmalā tagad jūties? Jūrmala īpaši negatīvi ir mainījusies atjaunotās Latvijas laikos. Nevis padomju laikos?Nē. Tad arī uz Jūrmalu brauca daudzi krieviski runājoši cilvēki, tomēr nekad, atskaitot varbūt pašu centru, Majorus, nejutu Jūrmalas vidi, mentalitāti un valodu kā svešu, bet kā latvisku, kā dzimtenes vidi. Man nav nekas pret tūristiem, bet, tāpat kā citi latvieši un vecie Jūrmalas krievi, nejūtos labi, kad te iebrauc ļoti mantīgi cilvēki, kas Jūrmalā ir pārņēmuši saimnieka funkcijas. Būtībā viņi nosaka, ko, kur un kā būvēs. Ar savu ienākšanu šie bagātnieki ir mainījuši pilsētas normālo attīstību.Ejot pa Jomas ielu, jūties kā savā Jūrmalā?Protams, nē. Bet uz Jomas ielu tikpat kā neeju. Taču vide mainās arī citur, ieskaitot Kāpu ielu Mellužos, kurā nodzīvoju pusgadsimtu. Atjaunotā neatkarība ir pielikusi punktu Jūrmalas latviskai attīstībai. Naudas vara. Vai Jaunais vilnis Jūrmalai ir vajadzīgs? Nē. Pasākumi ir vajadzīgi, bet ne Jaunā viļņa veidā. Nezinu, kāpēc Jūrmalai nav intereses piesaistīt Rietumu māksliniekus, izveidot rietumniecisku pasākumu. Kāpēc tik ārkārtīgi jāklanās austrumu virzienā? Kāpēc nevarētu aicināt vairāk tūristu no rietumiem? Vai viņi te nejūtas labi? Es ilgojos pēc vēl kādām citām valodām uz Jomas ielas.Kā raugies uz ieceri nodot pludmales pašvaldību pārziņā?Ar bažām. Jūrmalas pašvaldības darbība daudzu gadu gaitā nav pierādījusi to, ka uz tās politiku varētu raudzīties uzticības pilnu sirdi. Nu nekādi! Ar bažām raugos arī uz nu jau gadus septiņus iekonservētajām sabiedriskajām tualetēm kāpu zonā ceļā uz jūru. Vienu gadu Saeimā gribēja dabūt cauri likumu atļaut tās tualetes privatizēt līdz ar 2000 kvadrātmetriem zemes ap tām, un tur nebūtu spēkā piekrastes aizsardzības likums. Tas neizgāja cauri, bet lieta karājas gaisā, jo to mazmājiņu vietā nekas sabiedrībai noderīgs nav uzbūvēts. Tādi aizdomu perēkļi Jūrmalā ir daudzi. Jūrmalas pašvaldību taču vēl jūrmalnieki, nevis iebraucēji.Domāju, ka Kauguru iedzīvotājiem, kuru ir ļoti daudz, ir pilnīgi vienalga, kas notiek ar mūsu mazmājiņām. Jautāju tev to tāpēc, ka tavam vectēvam Edvartam Virzam ir dzejolis ar skaidri negatīvu attieksmi pret demokrātiju un brīvo presi: Kad kopā sagūlies tai negausības dienā/ Ar demokrātiju bij dumpis gultā vienā,/ Tad no šīs vienības tiem dzima briesmons baiss, Šī prese brīvajā, bērns viņu mīļākais,/ Un atgādināja, ik lietā zaudējs sāti,/ Viņš tēvu zemumā un izlaidībā māti. Jā, bet Virza ļoti cienīja Francijas demokrātiju. Grūti minēt, ko Virza būtu teicis mūsu laikā, bet noteikti viņš arī būtu par to, ka Latvijai jāizdzīvo.Vai demokrātija nav tā, kas Latviju dzen kapā? Protams, nē. Man nav šaubu par demokrātiju, bet ir šaubas par pilsoņu neizglītotību un neticību spējai kaut ko mainīt. Ja rastos tāds gars, kāds bija 80.gadu beigās, arī tagad varētu ko mainīt, bet tagad ir izdevies cilvēkiem iepotēt, ka mainīt jau nevar neko - arī te, Jūrmalā.Ko rāda tava pieredze Jūrmalas aizsardzības biedrībā - var kaut ko mainīt vai nevar?Grūti, bet tāpēc jau esam savas pilsētas un valsts patrioti, lai censtos kaut ko mainīt. Lai tad, ja pēc divdesmit gadiem viss aizietu pavisam nelāgās sliedēs, mēs varētu teikt, ka vismaz centāmies to mainīt. Varbūt pretspēki ir tik lieli, ka mēs neko nevarēsim izdarīt - atbrauks austrumu miljardieri, un tos pielūgs. Tomēr gribu mudināt arī citus kaut ko darīt. Jā, redzu, cik Jūrmalā tas grūti iet. Viens no mūsu biedrības dibinātājiem Gundars Zaļkalns teica, ka reizēm cilvēkiem tiek piedāvātas tik lielas naudas par kaut kādu lēmumu pieņemšanu, ka jebkura galva sagriežas. Nezinu, vai tā var notikt, ja tev ir skaidri principi. Varbūt var? Tu saki "pēc divdesmit gadiem", bet prezidents Bērziņš nupat izteicās, ka Latvijai atlikuši tikai desmit gadi, ja tā nesasniegs Rietumu dzīves līmeni. Tas ir viens no prezidenta neveiksmīgiem domu graudiem. Viņa preses dienestam būtu jāizskaidro, ko prezidents ar to īsti domājis.Tu neesi tik liela pesimiste?Nē. Lai gan nevaru nedomāt par to, ka 1939.gadā Latvijā noteikti valdīja ievērojami lielāks optimisms nekā šodien… Visu interviju ar Annu Žīguri lasiet 26.jūlija Sestdienas numurā!
Žīgure: Nauda nav vienīgā motivācija
Tulkotāja, rakstniece un diplomāte Anna Žīgure 1988.gadā no Igaunijas atveda radošā plēnuma ideju. Tagad viņa zina, kāds mērķis Latvijai izvirzāms pēc eiro ieviešanas.Nelabojama optimiste par spīti tam, ka dzīvo Jūrmalā - tā varētu raksturot tulkotāju, rakstnieci un diplomāti, Latvijas kultūrvēsturē ievērojamas dzimtas atvasi, dzejnieku Elzas Stērstes un Edvarta Virzas mazmeitu Annu Žīguri.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.