Tam seko Āgenskalns, kurā, pēc arhitektu teiktā, «ir vieta arī cilvēkam», un Teika, kuru arī raksturo «cilvēcīgs mērogs». Melnsila un E. Smiļģa ielas apkaimi Pārdaugavā arhitekti dēvē par vēl snaudošu princesi, savukārt Mežciemam par labu liecina tā jaunā apbūve, kas pretēji padomju laika daudzstāvenēm ir kvalitatīvāka, kā arī tuvums mežam ar iespējām sportot un doties garās pastaigās.
Bez svaiga gaisa, zaļuma un nenomācošas arhitektūras citas ģimenēm draudzīgu rajonu pazīmes arhitektu skatījumā ir arī no auto brīvas ieliņas, bet ērta piebraukšana, vieta aktīvajai atpūtai, ūdenskrātuvju tuvums, arī mājas ar liftiem un autostāvvietām. Tiesa, daudzi daudzdzīvokļu namu rajoni tiek vērtēti kā labi savas atrašanās vietas dēļ, bet slikti arhitektūras kvalitātes dēļ, savukārt privātmāju rajonos mēdz pieklibot infrastruktūra. Jaunie ciemati pagaidām nespēj konkurēt gan viena, gan otra iemesla dēļ, gan tāpēc, ka lielākoties atrodas patālās nomalēs. Vairāki aptaujātie arhitekti arī atturas savu balsi atdot par konkrētiem rajoniem, jo, viņuprāt, it visos ir daudz kā uzlabojama. Izvēli vieglāk izdarīt, ja kādā rajonā ir ilgāk padzīvots, tomēr katrā teritorijā ir sava sociālā gaisotne, un kas der vienai ģimenei, var nederēt citai. Bez Top 5 rajoniem aptaujātie arhitekti kā ģimenēm draudzīgus minējuši arī Ķīpsalu, Ķengaragu (rajonu starp Dienvidu tiltu un Rumbulu), Imantu, Purvciemu, arī Torņakalnu, Bolderāju, Zolitūdi un Vecmīlgrāvi.