Par Āfriku ir ļoti dažādi viedokļi un izpratne. Vairums cilvēku vadās pēc tā, ko viņi redz televīzijas ziņās. Patiesībā Āfrikas valstis ir ļoti dažādas, un tajās ir atšķirīgas iespējas. Tur notiek strauja ekonomiskā izaugsme, Āfrika ir ekonomiski visstraujāk augošais kontinents pasaulē un, iespējams, atrodas tur, kur Ķīna bija pirms divdesmit vai Indija pirms desmit gadiem. Tā ka te paveras iespējas arī Latvijai. Otrs aspekts ir saistīts ar drošību. Daudziem šķiet, ka Āfrika ir tālu un tur notiekošie procesi mūs neskar. Taču tie ir maldi. Nelegālā imigrācija, kontrabanda, narkotiku plūsmas - tās ir globālas problēmas, kas agri vai vēlu skars arī mūs. Tādēļ starptautiskajai sabiedrībai, tajā skaitā Latvijai, ir svarīgi saprast, kā mazināt šo problēmu ietekmi uz Eiropu.
Katru nedēļu mēs dzirdam par nelegālajiem bēgļiem Vidusjūrā, kas cenšas nokļūt Eiropā. Kādēļ tas notiek?
Āfrikas sabiedrība ir ļoti jauna un tiecas pēc labākas dzīves. Visvienkāršākais pieejamais risinājums ir migrācija uz Veco kontinentu. Lai ar to cīnītos, vienīgais ilgtspējīgais risinājums ir ekonomiskā izaugsme un darba vietu radīšana pašā Āfrikā. Prognozes liecina, ka Āfrikas iedzīvotāju skaits nākamo divdesmit gadu laikā dubultosies. Tas nozīmē, ka tepat blakus Eiropai būs ļoti blīvi apdzīvots kontinents ar gados jaunu sabiedrību, kas meklēs sev nodarbinātības iespējas un vēlēsies adekvātu dzīves līmeni. Tādēļ mēs arī nevaram nelikties ne zinis par to, kas notiek Āfrikā. Šajā ziņā apsveicams ir Saeimas lēmums nosūtīt Latvijas karavīrus misijā uz Centrālāfriku un mūsu dalība militārā misijā Mali.
Minējāt, ka Āfrika ir iedzīvotāju skaita ziņā ļoti strauji augoša ar daudz labvēlīgāku demogrāfisko struktūru nekā novecojošā Eiropa. Vai tas mums ir vairāk drauds vai iespēja?
Gan, gan. Abi varianti ir jāņem vērā. Ja raugāmies no ekonomiskās izaugsmes perspektīvas, tad tā ir iespēja mūsu - Eiropas - uzņēmējiem strādāt šajā reģionā un radīt darba vietas. Tiklīdz darba vietas radīsies Āfrikā, tās radīsies arī Eiropā. Tā ka ekonomiskais labums būs arī mums. Tajā pašā laikā strauji augošais iedzīvotāju skaits var radīt nopietnas problēmas Eiropai. Jo Āfrikas kontinentam var būt grūtības absorbēt šo lielo cilvēku skaita pieaugumu. Mēs nevaram izslēgt, ka nākotnē migrācija uz Eiropu tikai pieaugs.
Kā Eiropa jau pašlaik varētu risināt bēgļu jautājumu? Itālijas valdība ir paziņojusi, ja Eiropas Savienība (ES) tai nenāks talkā, tā atļaus imigrantiem izceļot uz pārējām ES dalībvalstīm. Vai Latvijai arī var nākties uzņemt bēgļus no Āfrikas?
Tas noteikti būs prioritāri risināms jautājums nākamās Eiropas Komisijas (EK) dienaskārtībā. Skaidrs, ka būs jāmeklē veidi, kā sadarboties un palīdzēt tām valstīm, kuras uzņem lielu daudzumu bēgļu. To iespējamā plūsma uz Latviju nav jāskata tikai Itālijas un Maltas kontekstā. Mēs varam saskarties ar situāciju, kad tieši Latvija kļūst par bēgļu ieplūšanas centru. Tad mēs nokļūsim Itālijas vietā, un mums būs jālūdz citas ES valstis pēc palīdzības. Tāpēc mums nevajadzētu no šīs problēmas norobežoties un būtu jāizrāda solidaritāte ar valstīm, kuras pašlaik saskaras ir imigrāciju, piemēram, Itālija.
Kādēļ Āfrikas kontinents ir tik smagā situācijā, un kas ir galvenie šķēršļi, kas kavē attīstību un izaugsmi?
Viens no iemesliem ir cikliski valstu iekšējās nedrošības, tajā skaitā militārās, viļņi, kas sakrīt ar vēlēšanām. Nereti vardarbība un sadursmes ir saistītas ar vēlēšanu procesu un dažādu grupu savstarpējām cīņām par ietekmi, kas notiek pirms vēlēšanām, to laikā un tūlīt pēc rezultātu paziņošanas. Tas, protams, ierobežo un kavē ekonomiskās aktivitātes. Ja valstī nav tradīciju un prasmju varu pārņemt demokrātiskā ceļā, tad pēc katrām vēlēšanām viss jāsāk no nulles vai pat no zemāka punkta. Nelabvēlīgu lomu spēlē arī nevienlīdzīga attīstība vienas valsts iekšienē. Ir reģioni, kuri attīstās sekmīgi, un pārējā valsts daļa stagnē. Tas agri vai vēlu noved pie protestiem un vardarbības. Ir valstis, kurās notiek radikalizācija un kādas minoritātes vai sabiedrības grupas ķeras pie militāra spēka lietošanas, lai veiktu apvērsumus. Tas automātiski atbaida ikvienu investoru. Tam spilgts piemērs ir Kotdivuāra, kur 2010. gadā sarežģītās drošības situācijas dēļ IKP saruka par 30%. Pašlaik, kad situācija ir stabilizējusies, IKP pieaugums atkal ir 9%. Tāpat no Mali krīzes laikā notika masīvs investīciju aizplūdums. Taču es gribētu minēt arī divus labus piemērus - Senegālu un Ganu, kuras 2012. un 2013. gadā izgāji cauri demokrātiskam vēlēšanu procesam, miermīlīgi nomainot valstu vadītājus. Un šo valstu ekonomiskā izaugsme ir pietiekami strauja un stabila.
Vai Āfrikā ir valstis, kurās Latvijas uzņēmēji varētu atrast kādas investīciju iespējas un biznesa perspektīvas?
Tas ir atkarīgs no uzņēmēja un viņa attieksmes pret uzņēmējdarbību. Ja tiks gaidīta perfekta, droša un sakārtota uzņēmējdarbības vide, tad, iespējams, būs jāgaida vēl 30 gadi. Bet tas jau var būt stipri novēloti, jo citu valstu uzņēmēji tur jau būs iekārtojušies un iespējamās nišas aizņēmuši. Tajā pašā laikā uzņēmējiem, kuri vēlas ieiet Āfrikas tirgū, jārēķinās, ka tas nebūs ātri un prasīs pacietību. Tāpat būs jārēķinās ar potenciāliem nedrošības riskiem. Tomēr nevajadzētu pārspīlēt, ka visa Āfrika liesmo nemieru ugunīs.
Kurām nozarēm būtu vislielākās perspektīvas Āfrikas valstīs?
Vajadzību ir ļoti daudz. Viens no piemēriem varētu būt farmācija un medikamenti. Centrālāfrikas reģions ir bagāts ar mežiem, ir daudz uzņēmumu, kuri tur nodarbojas ar koksnes pārstrādi. Latvija ar savu pieredzi un tehnoloģijām noteikti varētu strādāt šajā jomā. ES pašlaik slēdz līgumus zivsaimniecības nozarē ar vairākām Āfrikas valstīm. Tas nozīmē iespējas zivju pārstrādes uzņēmumiem. Āfrikai pašai nav kapacitātes pārstādāt dārzeņus un augļus. Tās visas ir potenciālās nišas Latvijas uzņēmējiem.
Runājot par palīdzības programmām Āfrikai, daudz tiek runāts, ka tās nesasniedz mērķi, tiek izzagtas. Kā efektivizēt šo palīdzību, un kas Āfrikai visvairāk ir nepieciešams?
Ir jānodala humānā palīdzība no attīstības sadarbības, kas vērsta uz publiskās infrastruktūras - ceļi, slimnīcas, skolas - attīstību. ES humanās palīdzības programmas tiek īstenotas caur ANO aģentūrām.
Kur ir bijuši daudzi korupcijas skandāli.
Tajā skaitā. Taču, vērojot, ar kādu uzcītību un degsmi šīs aģentūras darbojas, es nevaru piekrist, ka šī palīdzība tiek izlaupīta. Ja runājam par attīstības sadarbību, par kuru atbild komisārs Piebalgs, tad arī tā notiek veiksmīgi. Jo ES, piešķirot Āfrikas valstu valdībām naudu publiskiem projektiem, ir uzbūvējusi nopietnus aizsargmūrus pret korupciju vai naudas iespējamu piesavināšanos. Es gribētu teikt, ka naudas piešķiršanas process ir tik izstrādāts un caurspīdīgs, ka korupcijas riski ir ļoti nopietni minimizēti. Palīdzība, kas nepieciešama Āfrikai, ir atšķirīga katrā valstī. Taču viena kopēja vajadzība ir medikamenti.
Vairāki eksperti ir izteikušies, ka vislabākā palīdzība būtu, ja Āfrikas valstu precēm tiktu atvērti rietumu tirgi. Taču tam ir liela pretestība un vēlme sevi pasargāt no daudz lētākas produkcijas konkurences.
Tieši pašlaik ES notiek ekonomiskās partnerības līguma slēgšana ar Rietumāfriku, kas veicinās tās iekšējo ekonomisko integrāciju. Proti, šis reģions savstarpēji tirgotos kā viens vesels un būtu savstarpēji savienots. Līgums arī paredz atvieglotu tirdzniecību ar ES. Tas varētu tikt parakstīts jau tuvāko mēnešu laikā.
Kā rietumvalstis var palīdzēt Āfrikai cīņā ar islāma radikālajiem grupējumiem? Ciktāl tā ir šo valstu iekšējā lieta, un kad var iesaistīties starptautiskā sabiedrība?
Vispirms jau pašām valstīm ir jāapzinās, ka radikālisms tām ir kļuvis par problēmu. Es nedomāju, ka kāda no rietumvalstīm var ierasties Āfrikā un teikt, ka mums ir risinājums, kā novērst sabiedrības radikalizāciju. Jāņem vērā, ka tai var būt dažādas formas un iemesli. Vislabākā situācija ir tad, ja pašas valstis vēršas pie saviem rietumu partneriem pēc palīdzības.
Kā to darīja Nigērija islāma radikāļu nolaupīto meiteņu lietā.
Jā. Pēc ilga pārdomu perioda Nigērija saprata, ka pati ar šo problēmu galā netiek. Lai gan rietumvalstis jau labu laiku pirms meiteņu nolaupīšanas redzēja, ka islāma terorisms ir Nigērijas problēma.