«Jau tagad liela daļa bez vecāku gādības palikušo bērnu nāk no vides, kurā radinieki nav spējīgi uzņemties rūpes. Šīs ģimenes jau vairākās paaudzēs ir ar smagu risku, un pašiem vecākiem nepieciešama pastāvīga un ilgstoša palīdzība, lai viņi varētu uzturēt un aizsargāt paši sevi,» norāda biedrības Zvannieku mājas valdes priekšsēdētāja Sandra Dzenīte-Cālīte, kura uzskata, ka iecerētie grozījumi pasliktinās bez vecāku gādības palikušo bērnu stāvokli. Pret valdības iecerētajām izmaiņām iestājas vēl sešas organizācijas, kas apvienojušās Alternatīvās bērnu aprūpes aliansē, - tās aicinājušas augstākās amatpersonas minētos likuma grozījumus neatbalstīt.
Skarbs savā vērtējumā par valdības plāniem ir likvidētā Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības centra kādreizējais direktors Jānis Gulbis: «Tas darīts, lai arvien vairāk mazu bērnu varētu nodot audžuģimenēm vai bērnunamiem, no kurienes tos ātri un izdevīgi aizsūtīt ārzemju adopcijā. Ar šiem bērnu aprūpētājiem bāriņtiesas var manipulēt, kā grib, savukārt aizbildnis jau ir traucēklis, jo ir līdzvērtīgs vecākam.»
Zvannieku māju valdes locekle Linda Baļčūne uzskata, ka grozījumu pieņemšanas gadījumā visneaizsargātākie būs zīdaiņi un mazi bērni, jo viņu situācijā nevarēs noteikt, ar kuru personu izveidojusies emocionālā saikne, lai bāriņtiesas pārstāvis zinātu, ko iecelt par aizbildni. Tādējādi, ja likumisko gādību par šiem bērniem neuzņemsies kāds radinieks, viņi nonāks audžuģimenē vai bērnunamā.
Neatbalsta varoņdarbus
Saskaņā ar 1937. gadā izdoto Civillikumu aizbildnība ir katra sabiedrības locekļa pienākums: tikko cilvēks uzzina, ka kāds bērns ir palicis bez vecākiem, viņam ir pienākums pieteikties kļūt par aizbildni un aizstāt bioloģiskos vecākus. Taču TM uzskata, ka minētais Civillikuma regulējums neatbilst mūsdienu prasībām un aizbildniecībai turpmāk nevajadzētu būt sabiedriskam pienākumam. TM Civiltiesību departamenta direktore Dagnija Palčevska kā argumentu min ierastās kārtības neatbilstību starptautiskajām bērnu tiesību aizsardzības konvencijām: «Tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, bērna tiesības un intereses ir prioritāras. Tas nozīmē, ka par bērna aizbildni izvēlama persona, kas patiesi vēlas un spēj pārstāvēt bērna intereses un rūpēties par viņa tiesībām.»
Kā norāda adoptētāju un aizbildņu biedrības Azote vadītāja Inese Fecere, nereti tieši bērnam līdz šim svešas personas izrādījušas lielāku vēlmi rūpēties par viņu nekā paša ģimene: «Spilgts piemērs ir balvu Latvijas lepnums 2013 saņēmusī Regīna Goldberga, kura aizbildnībā paņēma svešu mazuli. Viņš tika pamests pēc dzimšanas, nodots adopcijā, un, kad atklājās, ka bērnam ir leikēmija, arī adoptētāji viņu pameta. To uzzinājusi, Goldbergu ģimene nolēma pieņemt viņu aizbildnībā.» Tieslietu ministrijas ieskatā paredzētie likuma grozījumi gan neierobežošot līdzcilvēku labo gribu un iespējas palīdzēt svešiem bērniem. «Citām personām, kuras vēlas palīdzēt bez vecāku gādības palikušam bērnam, netiek liegta iespēja to darīt, atkarībā no motivācijas iegūstot audžuģimenes statusu vai bērnu adoptējot,» iesaka D. Palčevska.
Jāpiebilst, ka TM, argumentējot aizbildņu loka sašaurināšanas nepieciešamību, atsaucas uz Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par bērna tiesībām, kas gan tiek rupji pārkāpta daudzos desmitos gadījumu katru gadu, kad ar labklājības ministra rīkojumu ārzemju adopcijā tiek nodoti Latvijas audžuģimeņu aprūpēti bērni, kā Diena rakstīja iepriekš.