Ignorējot šo apņemšanos, ir iespēja kļūt par vaininieku nenovēršamās, pat katastrofālās klimata pārmaiņās. Piemēram, mazās salu valstis Klusajā vai Indijas okeānā ūdens līmeņa celšanās var pilnībā iznīcināt. Dabas Diena skaidro, kas sagaida Latviju un kā mainās Latvijas meži, kas, kā izrādās, var būt ne vien oglekļa piesaistītājs, bet meža dzīves ciklā kļūt arī par oglekļa dioksīda jeb CO2 izmešu avotu.
Dabā nekas nav bezgalīgs
Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes profesors Māris Kļaviņš norāda, ka Parīzes vienošanās atjauno starpvalstu sadarbību klimata pārmaiņu mazināšanai, bet Eiropas Savienības valstīm būtiskākas ir ievērojami stingrākās saistības, kuras ir definētas Eiropas Savienības Klimata un enerģētikas likumdošanas paketē, kas nosaka Eiropas Savienības siltumnīcefekta gāzu emisiju tirdzniecības sistēmu, kā arī regulē atjaunojamo energoresursu jomu. «Lai arī tūlītēju Parīzes vienošanās ietekmi Latvijā uzreiz tik kritiski nejutīsim, tomēr jārēķinās, ka jau pašlaik jāsāk darbs siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju mazināšanai un videi draudzīgākas tautsaimniecības izveidei, ar ko līdz šim tik ļoti nav sekmējies. Ilgtermiņā Latvijai būtiskas var būt tieši ietekmes uz siltumnīcefektu gāzu emisijām, kas rodas lauksaimnieciskās darbības rezultātā,» skaidro Kļaviņš.
Pēdējos 70 gados mežsaimnieciskā darbība Latvijā galvenokārt sekmējusi CO2 piesaisti mežā. Visvairāk to ietekmējusi meža meliorācija un kailciršu saimniecība, kas nodrošina efektīvu meža atjaunošanos. Būtiska loma ir arī meža platību palielināšanai, taču šai procesā ieguvumi no mežu ieaudzēšanas vēl nav pilnvērtīgi sasniegti, ir pārliecināts Latvijas Valsts mežzinātnes institūta (LVMI) Silava vadošais pētnieks Dr. silv. Andis Lazdiņš. Oglekļa uzkrāšanās ekosistēmā notiek līdz robežai, ko ietekmē augšanas apstākļi un meteoroloģiskie faktori. Ilgākā laikā tie mainās, līdz ar to mainoties arī oglekļa piesaistes potenciālam, bet nemainīgos apstākļos oglekļa uzkrājums ekosistēmā ilgtermiņā nemainās vai samazinās, izskalojoties no augsnes barības vielām. Mežaudžu vecums nosaka procesus, kas dominē tajās.
«Dabā nekas nesaglabājas bezgalīgi. Mežaudzi nevar atstāt mantiniekiem vairākās paaudzēs, izņemot priedi vai ozolu, ar pietiekoši lielu risku samazināt audzes saimniecisko vērtību. Piemēram, entomologiem un ornitologiem raksturīga tendence neņemt vērā šo likumsakarību, vērtējot mežaudzes tikai vienā attīstības stadijā un ignorējot, ka šī attīstības stadija transformēsies citā, ienākot citiem iemītniekiem un aizejot esošajiem. No SEG emisiju viedokļa tādas audzes, kur notiek paaudžu maiņa, konkrētajā attīstības posmā ir SEG emisiju avots, bet šis attīstības posms ir neizbēgams, tāpēc par to nav jāsatraucas, bet ar saimniecisko darbību jāmēģina saīsināt šo agoniju, jāuzlabo piesaistes potenciāls nākamajā apritē un neizbēgamās emisijas no mirušās koksnes jāizlaiž caur apkures katlu skursteņiem un koksnes produktiem, aizstājot fosilos resursus ar koksnes kurināmo,» uzskata Lazdiņš. Tā kā pašreiz Latvijas mežu vecums aizvien palielinās, jārēķinās arī ar to, ka meži no CO2 piesaistes punkta pārtaps par to emisiju avotu.
«Tāpat kā cilvēkiem, arī mežam vienu brīdi notiek augšana, pēc tam nobriešana, tad mežaudze noveco un ātrāk vai lēnāk atjaunojas. Sākumā dominē CO2 piesaistes procesi, beigās - CO2 emisijas, tad sākas viss no gala. Pieļauju, ka nākotnē CO2 piesaistes temps neizbēgami samazināsies, jo pieaug novecojošu mežaudžu īpatsvars, tāpēc neatkarīgi no saimnieciskās vai nesaimnieciskās darbības mūsu meži uz kādu laiku transformēsies par emisiju avotu. Tā tas notiek visās valstīs, kurās pēdējais lielais lauksaimniecības zemju apmežošanās vilnis notika pēc Otrā pasaules kara, kad zirgus nomainīja ar traktoriem,» skaidro A. Lazdiņš. Lai veicinātu pilnvērtīgu mežu apsaimniekošanu, arī valstiskā un individuālā mežsaimnieka līmenī pētnieks iesaka neaizrauties ar rekomendāciju pārvēršanu normatīvos aktos, lai būtu vieglāk nosakāms soda apmērs meža īpašniekiem par neizdarību, tā vietā jāmeklē pietiekami efektīvs un ekonomiski dzīvotspējīgs privāto meža apsaimniekošanas risinājums, piemēram, kaut vai veidojot kooperatīvus, lai mobilizētu arī mazo mežu īpašniekus un izglītotu tos.
Vairāk zinošu saimnieku
Meža apsaimniekotājs ir atbildīgs par dažādu meža vērtību saglabāšanu un racionālu izmantošanu, nesamazinot meža un krājas platības, vienlaicīgi nodrošinot iespēju mežam veikt tā funkcijas, kuras ļautu uzturēt dzīves kvalitāti un CO2 piesaisti nākamajām paaudzēm. Taču pašlaik par būtiskāko šķērsli ilgtspējīgai mežu apsaimniekošanai Latvijā var uzskatīt privāto mežu īpašnieku zināšanu trūkumu tādā meža apsaimniekošanā, kas nodrošina arī CO2 piesaisti, atsevišķos gadījumos - pat bezdarbību. «Latvijā ir vairāk nekā 150 000 tūkstoši privāto meža īpašnieku, taču bieži vien viņiem nav ne atbilstošu zināšanu par meža apsaimniekošanu, ne pietiekamu finansiālo resursu, līdz ar to arī nav vēlmes kaut ko darīt savos septiņos hektāros, kas ir vidējā viena privātajam meža īpašniekam piederošā platība,» skaidro a/s Latvijas valsts meži (LVM) eksperte Dr. silv. Evija Greģe-Staltmane. To uzskatāmi parāda privāto meža īpašnieku mežaudžu kvalitāte: lapu koku īpatsvars - dominējošais ir bērzs, kas labprāt aug uz pamestajām lauksaimniecības zemēm. Tāpat CO2 piesaisti mežaudzēs negatīvi ietekmē tādi meža postījumi kā slimības, uguns un citi, kā arī meža meliorācijas sistēmu neuzturēšana. Tiecoties īstenot ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu un līdz ar to efektīvu CO2 piesaisti, LVM attīsta integrētās mežsaimniecības metodes, atbalsta pētniecību un inovācijas nozarē. Kā skaidro E. Greģe-Staltmane, tā saucamās integrētās mežsaimniecības metodes var lietot dabas un rekreācijas nodrošināšanai. Piemēram, integrējot mežsaimniecībā dabas aizsardzību, kailcirtes formu var veidot ainaviskāku, lietot pakāpenisko cirti kailcirtes vietā, kombinēt vienā vietā dabisko un mākslīgo atjaunošanu, saglabāt cirsmās dabisko struktūru u. tml.
Ar rūpēm par meža veselību
Nesen pabeigtā LVMI Silava ekspertu pētījumā Mežsaimniecisko darbību ietekme uz siltumnīcefekta gāzu emisijām un CO2 piesaisti, kas tapis ar LVM un SIA Meža nozares kompetences centrs finansējumu, secināts, ka meža kopšana uzlabo mežaudžu veselību un samazina bojājumu risku, nodrošinot papildu CO2 piesaisti dzīvajā biomasā, kā arī palielina par 10 līdz 15% oglekļa uzkrājumu koksnes produktos, ka mērķtiecīga meža atjaunošana ar selekcionētu materiālu nodrošina piesaisti dzīvajā biomasā vidēji 50 tonnu CO2 uz vienu hektāru meža apsaimniekošanas cikla ietvaros. Aprēķināts, ka meža meliorācijas sistēmu uzturēšana un atjaunošana nodrošina kokam labākus augšanas apstākļus - Latvijā meliorācijas sistēmu atjaunošanas potenciāls varētu piesaistīt aptuveni 1,5 miljonus tonnu CO2 gadā.