Patstāvīgs un savrups raksturs
Gadiem ejot, situācija mainījās, un tagad arī garspalvainajiem vācu aitusuņiem atļauts piedalīties izstādēs, pelnīt medaļas un kausus un laist pasaulē kucēnus, bet Zeras dzīvi tas vairs neietekmē. Liktenis viņai lēmis brīvi un pilnvērtīgi dzīvot skaistajos Allažos, kur mājai apkārt lauki un pļavas. Zera izaugusi patstāvīga un diezgan savrupa.
Iveta Kalniņa noglauda klāt pienākušo ģimenes mīluli: «Mums ir labestīgs un fantastisks suns. Zeras vecāki ir izcili vācu aitu šķirnes pārstāvji, no viņiem Zerai skaistais augums un ausis. Kucēna vecumā Zera sāka skolas gaitas, bet izrādījās, ka suņu meitene ir ar raksturu - ļoti aktīva, bet «skolas solā» ne pati labi jutās, ne arī ar kādu īpaši draudzējās. Tomēr skola savu izdarīja - Zera apguva pamata komandas un vēl aizvien perfekti tās izpilda, izgāja arī pirmā līmeņa apmācību. Tad ļāvām viņai dzīvot normālu suņa dzīvi.»
Par sunes pasauli kļuva māja, lauki, pļavas un netālā upīte. Viņa apguvusi praktiskās dzīves gudrības - no iepriekšējā suņa iemācījās ķert lapsenes, ēst ērkšķogas tieši no krūma un zina, ka tomāti, kas viņai ļoti garšo, aug siltumnīcā. Kauslīgā kaķene iemācīja Zerai uzmācīgos tīģeru cilts pārstāvjus atvairīt ar ķepas cirtienu. Svešus kaķus Zera neierauga ne acu galā, bet ar savējiem, kuri viņas pasaulē kādā dienā gluži kā no gaisa nokrita, inteliģentā suņu meitene iemācījusies sadzīvot. Vēl vairāk - izdzirdot saērcinātu kaķu strīdu, viņa ar galvenās rīkotājas tiesībām uzreiz steidzas to izšķirt.
Stāsts par kaķiem ir ievērības cienīgs. Kalniņu mājās viņi ir četri: «Trīs kaķi - Pecis, Buksis un Podziņa - ir no viena metiena. Pirms sešiem gadiem tos, jau labi paaugušos, atradām šķūņaugšā - vai tādus vairs slīcināsi? Sākumā domājām, ka viņus izdalīsim cilvēkiem, bet dēls Oskars vienu izvēlējās sev, vēl vienu - mamma sev, un galu galā palika visi trīs, tik dažādi, cik dažādi var būt. Neticami, ka viņi - melnbaltais Pecis, pelēkbaltais Buksis un skaistule Podziņa, nu īsta Bali šķirnes kaķene, - vienā metienā piedzima parastai melnai lauku kaķenei! Savukārt iznesīgais Fricis piedzima fermā, kurp Ivetas mamma gāja pēc piena. Skaistais runčelis viņai tik ļoti iekrita sirdī, ka pašsaprotami tika atnests mājās. Tagad Ivetas māmiņa no mākoņa maliņas noteikti priecājas par Friča laimīgo dzīvi. Lūk, kādā kompānijā rit Zeras dzīve!
Nevar piešņorēt saitē
Mēdz teikt, ka dzīve gan dod, gan ņem. Zerai liktenis piešķīra laimi dzīvot laukos labu un sirsnīgu cilvēku vidū. Kā nodevu par šo laimi paņēma daļu skaistā suņa veselības.
Četru gadu vecumā Zerai sākās problēmas ar locītavām. Tās raksturīgas daudziem «smagsvara» suņiem, it īpaši vācu aitusuņiem, jo, šķirni veidojot, viņiem pakaļkājas visu mūžu ir tādā kā puspietupienā, tāpēc dzīves otrajā pusē sāp krusti un locītavas. Zera kļuva par pastāvīgu Čiekurkalna veterinārās ambulances pacienti. Sākumā suni ārstēja lieliskā veterinārārste Dagnija Sīriusa. Kad daktere aizgāja pensijā, par Zeras Kalniņas ārstējošo ārstu kļuva Artis Krūmiņš. Dagnija Sīriusa joprojām atceras: «Apbrīnojama ir Zeras saimnieku pacietība un neatlaidība. Daudziem citiem tāds problēmsuns kļūtu par apgrūtinošu nastu, no kuras pēc iespējas ātrāk jāatbrīvojas.» Iveta Kalniņa ne mirkli nepieļāva domu par Zeras eitanāziju. Viņa nesaka visiem zināmos vārdus, ka esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām. Zera ir ģimenes loceklis. Artis Krūmiņš ieteica ierobežot Zeras aktivitāti, neļaut viņai ātri skriet un lēkt, vislabāk - vadāt tikai saitē. Taču Iveta šos noteikumus pārkāpa: «Zera ir hiperaktīvs suns. Varbūt tas nebija pareizi, bet ļāvām viņai dzīvot normālu dzīvi - dauzīties, peldēt, kustēties pēc sirds patikas. Es nevarēju viņu piešņorēt saitē.» Protams, sune saņēma arī medikamentus un nepieciešamās barības piedevas.
2011. gada aprīlī pievienojās cita nelaime - sunim uz ādas parādījās izsitumi, sākās ādas blaugznošanās un nieze. Zera pēkšņi sāka mest spalvu. Artis Krūmiņš neatlaidīgi meklēja iemeslu: «Domājām, ka pie vainas ir autoimūnā saslimšana, kas raksturīga šai šķirnei. Tomēr ārstēšana rezultātus nedeva. Sune bija nokasījusies, āda vienos izčūlojumos. Pakaļkājas un aste pilnībā zaudēja apspalvojumu. Pēc papildu izmeklējumiem konstatējām vairogdziedzera nepilnību.»
Tā paša gada augustā Zera sāka saņemt nepieciešamās zāles tiroksīnu, un pēc trim mēnešiem viņas veselības stāvoklis strauji stabilizējās. Zerai joprojām regulāri tiek veiktas asins analīzes, līdz mūža beigām viņai būs jādzer zāles, bet tagad viņa ir pavisam cits suns ar skaistu kuplu kažoku. Diemžēl artrīts ir smagā formā, un Zerai ar to būs jāsadzīvo. Taču viņai regulāri tiek doti pretsāpju un pretiekaisuma līdzekļi, tie uzlabo suņa dzīves kvalitāti. Daudz pieredzējušais Artis Krūmiņš apbrīno Ivetas Kalniņas spēku cīnīties arī tad, kad ilgi nebija veselības uzlabojumu un cerības uz atveseļošanos ruka ar katru dienu.
Iveta pasmaida, stāstot, ka ar gadiem Zerā parādījušās izteiktas ganusuņa īpašības. Sunei ļoti patīk būt mežā. Kad ģimene nolemj doties sēņot, Zera kaut kādā veidā to nojauš jau no paša rīta un stāv pie mašīnas - tikai neaizmirstiet mani! Mežā viņa neatlaidīgi cenšas visus savākt kopā bariņā.
Locītavas sunei sāp kā daždien vecam cilvēkam - citreiz viņai ir labāk, citreiz pat grūti piecelties kājās. Taču Zera arvien ir možā garastāvoklī un vēl labprāt gribētu skriet. Iveta ir pārliecināta: «Tas būtu nežēlīgs lēmums - iemidzināt sunīti. Tagad tikai arvien jādomā, vai nenodarām viņai pāri, ļaujot ciest smagās sāpes. Taču, kā sanāks, tā sanāks, vienpadsmit dzīves gadi tomēr iegūti, un es domāju, ka Zera tos nodzīvojusi skaisti.»