Visticamāk, 11. Saeimā mēs nekādus dižos Satversmes grozījumus neieraudzīsim. Es domāju, ka vairākumu pašreizējās politiskās elites kopumā apmierina tas status quo, kāds tas ir, jo tas pietiekami dod iespējas makšķerēt duļķainos ūdeņos. Lai veiktu kādas nopietnas izmaiņas Satversmē, ir nepieciešams stabils divu trešdaļu vairākums Saeimā. Tas, ko mēs šodien redzējām, neliecina, ka tāds varētu izveidoties. Arī attiecībā uz lielo tēmu - par tautas vēlētu prezidentu ir skaidrs, ka tuvāko triju gadu laikā šāda reforma nav sagaidāma. Mēs redzam, ka viņi nav spējīgi vienoties.
Pamattēma, protams, ir iekš tā, kādu tad kurš iedomājas to tautas vēlēto prezidentu. Ir ļaudis, kas to vēlētos redzēt kā sava veida arbitru starp izpildvaru un Saeimu - lai nav tā, ka Saeima var nepārtraukti raustīt izpildvaru, lai ir vēl kaut kāds cits varas centrs. Tas būtu saprātīgi. Citi vairāk velk uz to, lai tautas vēlētais prezidents drusku tā kā pamīņājas Saeimai pa galvu. Tad ir ideja, lai valsts prezidents, ja viņš ir tautas vēlēts, bez jebkādiem iebildumiem, kad viņam ienāk prātā, var atlaist Saeimu tikai tāpēc, ka jūs man nepatīkat. Tas ir ļoti riskants scenārijs. Tad mēs varētu nonākt tādā situācijā, kāda ir ar Valsts domi Krievijā, kas faktiski tikai uzliek gumijas zīmogu uz visiem prezidenta lēmumiem. Bet, spriežot, kā norisinājās diskusija, nekas tamlīdzīgs mums priekšā nestāv.
Kas attiecas uz vēlēšanu sistēmas maiņu, arī tajā, visticamāk, ir vairāki scenāriji, kas šeit tika pieminēti, piemēram, samazināt vēlēšanu apgabalus. Tas ir diskusiju temats, bet tādā gadījumā politiķiem vajadzētu sanākt kopā ar ekspertiem, juristiem un politologiem un saprast, pie kā īsti ir novedusi pāreja uz pieciem apgabaliem, kuros kandidē atšķirīgi cilvēki. Tā sajūsma, kas te vienam otram liekas tik jauki, tik jauki, ka nav vairs lokomotīves, man šķiet krietni pārspīlēta. Partijām tagad tās lokomotīves jāpiedāvā piecos apgabalos, un mēs vienkārši esam dabūjuši ideoloģiski raibas partijas. Tādējādi tā pāreja uz vēl sīkāku dalījumu varētu būt problemātiska.
Kas attiecas uz pārējām lietām - par tiešo demokrātiju, protams, mēs te arī redzam, ka politiķi ir diezgan pozitīvi noskaņoti, ka tauta vairāk iesaistās utt., bet vienlaikus ir jāsaprot arī tas, ka tā vēlme pēc tiešās demokrātijas, pēc visādiem referendumiem, elektroniskām iniciatīvām, ka tā ir ārkārtīgi cieši saistīta ar to, ka gribas atriebties tai Saeimai, gribas iestrādāt kaut kādus instrumentus, ar kuriem varētu ieriebt tiem vēlētajiem politiķiem. Tas ir ļoti slikts domu gājiens. Tas liecina par to, ka mēs neuzticamies paši saviem vēlētajiem priekšstāvjiem, mēs nevaram piespiest viņus adekvāti strādāt. Un tad mēs mēģinām visādos veidos viņiem traucēt, vienkārši izdarīt kaut kādu cūcību, lai tā Saeima, teiksim, nevarētu normāli lemt.
Savukārt, kas attiecas uz pēdējo jautājumu par eiro ieviešanu, ja mēs sāktu taisīt referendumus par šādiem te fiskālas dabas jautājumiem, kas pirmām kārtām ir ekonomiskas dabas jautājumi, tad mēs, visticamāk, dabūtu to, ka tas būtu izdevīgi visiem tiem, kuri gribētu sataisīt sev baigo politisko kapitālu un parādīt, kāds viņš tur ir Latvijas suverenitātes sargs pret riebīgo Eiropas Savienību. Tas nav īsti labs scenārijs.