Atsaucoties uz publicēto
Es arī esmu vientuļa - dēls dzīvo laukos, es Rīgā. Arī man ir bail no tās krunkainās vecenes, ko ieraugu, paskatoties spogulī. Dzīvoju Rīgā, bet sociālās iespējas man noteikti ir tādas pašas kā kundzei no laukiem - kur iet jau būtu, taču bez naudas tas nav iespējams. Tikai es nesaprotu, ka tādā gadījumā nekas cits neatliek, kā «raudzīties pa logu, kā garām brauc mašīnas».
Vai tad lasīt nevar? Un kaut ko izārdīt, pāradīt? Un radio? Ja ir problēmas ar redzi - ir taču mūzika, interesanti raidījumi pa radio visu diennakti!
Kas attiecas uz vientulību - man tā ir vislielākā laime, ka es varu būt viena savās mājās, ka man nav jārēķinās ar citu cilvēku garastāvokli, ieradumiem utt. Un - ja negribi būt vientuļš, dod mājvietu kādam pamestam dzīvnieciņam!
Man mājās ir divas kaķenes un vesela kaķu kolonija 10 minūšu gājienā no mājām, kuru es baroju divreiz dienā. Tas, domāju, man nodrošina labu veselību - faktiski neslimoju, savos 72,5 gados neizdodu nevienu santīmu zālēm. Turklāt kleitas nepaliek mazākas un nav vajadzības ilgoties pēc jaunām.
Kaķi ir mana «Holivudas diēta»! Jo man sava 173 latu pensija jādala ar dzīvnieciņiem. Katru dienu - un gadā to ir tik un tik, un jau daudz gadu, vienalga, kādi ir laika apstākļi, vai tas ir Līgo vakars vai 1. janvāris, es ar savām pārtikas kulēm un putras burkām soļoju pie saviem «dakteriem». Ja jūs redzētu, kā viņi visi skrien man pretī, kad parādos ielas galā! Kāda vēl novecošana?! Kāda garlaicība, kāda slimošana?! Šajos gājienos jauki vērot, kā mainās daba, kā kļūst garākas dienas, gaišāki vakari. Ko es no tā visa redzētu, guļot rītos līdz desmitiem?
Protams, man var iebilst - un to arī dara -, ka jāpalīdz pirmām kārtām cilvēkiem. Taču es esmu izvēlējusies palīdzēt tiem, kas patiešām ir bezpalīdzīgi un tādi ir cilvēku cietsirdības dēļ. No kurienes tad rodas bezpajumtes dzīvnieki? Cilvēkiem ir iespējams pašiem gādāt par sevi.
Piedodiet manu kategorisko toni, bet man neiedomājami apnikusi tā mūžīgā žēlošanās un gaušanās, cik viss ir slikti.
Vajag mazliet padomāt un atcerēties, kā ir bijis agrāk, un priecāties par to, kas ir, nevis apraudāt pagājušo jaunību un savu vientulību!
Ar cieņu, Ināra Bērziņa