Apbalvošanas ceremonijā komponists lakoniski pieklājīgi pateicās, bet aizturētas asaras nerija. «Protams, ka patīkami. Bet lielāks apstiprinājums bija pirmās Ezeriņa izrādes, kad varēja just - bija! Ir aizgājis!» Ka izrāde piedzimusi, viņš sajutis aizkulisēs no pašu aktieru reakcijas un prieka spēlēt šo izrādi.
Edgara Mākena Ezeriņam rakstītā mūzika mazliet atgādina klibu leijerkasti. Tā ideāli piestāv varoņu smalkajām kaitēm un ir kā vēl viena aktrise ansamblī - dzīva, jutekliska, tā neko neilustrē un pilnībā izkūst izrādes kopējā kosmosā. Teātra skatītāji ar pieredzi atcerēsies izrādes ar īpašo Imanta Kalniņa, Raimonda Paula, Imanta Zemzara, Ivara Vīgnera mūziku. Nav šaubu, ka Edgars Mākens ir viens no tiem, kas raksta jaunu, spilgtu teātra komponistu lappusi šodien.
23. janvārī Valmieras Drāmas teātrī pirmizrādi piedzīvoja Elmāra Seņkova iestudētā Augusta Strindberga luga Nāves deja (1900) par kādu pāri, kas jau 25 gadus savažots naidpilnā laulībā. Šosezon Mākenu gaida vēl viena sadarbība ar Seņkovu - Nacionālā teātra Aktieru zālē taps Antigone.
Vai teātris jūsu pasaulē bija svarīgs arī līdz šim?
Bērnībā vecāki diezgan daudz veda mani uz teātri. Tostarp arī uz Jaunatnes teātri, jo tēvam tur bija draugi. Līdz ar to es jau no bērnības esmu bijis teātra gājējs.
Vai jums ir konkrēts priekšstats, kāda ir laba teātra mūzika, vai - šobrīd pats veidojat savus spēles noteikumus?
Nezinu, tas, iespējams, no malas labāk redzams. Man ļoti patīk, ko Latvijā dara Jēkabs Nīmanis Voicekā (Kirila Serebreņņikova iestudējums Nacionālajā teātrī - U. A.), arī Viestura Meikšāna brīnišķīgajos Straumēnos (Valmieras Drāmas teātrī - U. A.). Tā bija baigi skaistā izrāde. Ļoti tuvs man ir arī Toms Veits, kurš ir taisījis vairākas izrādes kopā ar Robertu Vilsonu (pazīstamākā - The Black Rider/Melnais jātnieks - U. A.). Viņi ir pirmie, kas man uzreiz nāk prātā.
Vai tas, ka jūsu mūzika tik organiski ieplūst izrādes kopējā tēlainībā, ir apzināts uzstādījums? (Edgars Mākens ierosina pāriet uz «tu».)
Tas ir ļoti labi, ja ir tā, kā saki. Mēs diezgan daudz strādājam kopā un mēģinām atrast atslēgu kopīgi. Nāves dejā tā nāca smagāk. Sākumā bija ideja studēt Dirrenmatu (lugu Spēlēsim Strindbergu - U. A.), bet tad Elmārs tomēr izdomāja, ka iestudēs Strindbergu, jo tas viņam likās dziļāks gabals. Lai kāda arī būtu virtuve (atmetām kādas trīs koncepcijas), ar darbu ir panākts labs rezultāts. Bija jākasa un jākasa nost viss liekais, lai tas neizklausītos pēc skaņdarba un priekšnesumiem.
Vai ar Elmāru Seņkovu veidojaties par radošu tandēmu? Kas jūs sarado teātra izjūtā?
Man šķiet, ka jā. Ceru, ka Elmārs domā tāpat. Man liekas, svarīgi ir tas, ka mums ir līdzīga humora sajūta. Patiesībā - nemaz nezinu, kur ir atslēga, kāpēc mēs tā varam sastrādāties. Elmārs ir caur un caur iekšā teātrī, man vēl nav tāda līmeņa uztveres. Savā ziņā tajā visā vēl esmu zaļknābis, tikai otrā sezona. Man ir svarīgi, ka ir tas labais rezultāts. Braucot atpakaļ no Valmieras, autobusā tieši runājām par komandas būšanu. Ka tas ir forši, ka ir jau gatavs komplekts, kas uz teātri nāk vienotā frontē. Vienam reizēm ir grūti kaut kādas lietas izkarot. Ja ir grupiņa, kas savelkas kā kulaks, spēks ir lielāks.
Piemēram, kaut vai Liepājas saliedētais kurss, kas viss kopā tika uzņemts teātra štatā un teātrim ir pienesis kolosālu radošo un mākslinieku enerģiju.
Jā, neesmu vēl redzējis, bet par izrādi 1984 ir ļoti labas atsauksmes.
Pastāsti, lūdzu, par sadarbību ar Leldi Kaupužu izrādē bērniem Bezgalīgo stāstu stāsts Liepājas teātrī.
Tur bija forši tas, ka bija arī [dramaturģe] Rasa Bugavičute un scenogrāfs Aigars Ozoliņš, kas abi bija arī Ezeriņā. Ar Leldi mēs diezgan ātri atradām kopīgu valodu. Ātri sapratām, kādā stilā mūzikai jābūt. Ka tas būs kā filmas soundtrack. Man bija ļoti liels prieks par Liepājas aktieriem, cik viņi kopā ir jaudīgi un domājoši, viņiem ir prieks no darba.
Kādā intervijā saki, ka strādāt teātrī tev ir laime. Kas tik ļoti patīk šajā jaunajā izpausmē?
Viens ir tas, ka tā ir iespēja profesionāli nodarboties ar mūziku, kas man pirms dažiem gadiem likās neiespējami, vienkārši - neredzēju ceļu. Otrs - protams, mūzikā ir spēks pašā par sevi, bet tieši šobrīd mani saista, ka saskaitāmo summa ir lielāka nekā atsevišķais elements. Man liekas, ka Ezeriņā tas bija izteikti jūtams.
Gaujarta un Mantas radošā darbība necieš?
Brīžiem ir tā, ka cieš. Tad, kad esmu finiša taisnē, pilnībā esmu iekšā izrādē un nekam citam nepievēršu uzmanību.
Puiši to saprot?
Ceru, ka jā. Gaujartam pavisam drīz būs mazais albums, un Mantai jau procesā ir otrais albums. Darbība nav apstājusies, tikai aizkavējusies.
Materiāls ir nospiedošs. Kā tev šķiet, vai jūs ar Elmāru, kas abi atstājat diezgan harmonisku personību iespaidu, ienesīsit Strindberga mazohisma un depresīvu neirožu pilnajā pasaulē kādu jaunu krāsu?
Mēģinājumos brīžiem bija tāda sajūta, ka tā ir baigā «čerņa». Bet stils, ko kopumā ir atradis Elmārs, kā to nosauca Valmieras teātra skaņotājs Jānis, ir baltā vibrācija. Sižets ir tāds nīgrs, bet to tomēr ir ļoti interesanti skatīties - par spīti naidam, kas ir lugā.
Ir viedoklis, ka mākslai jābūt izklaidējošai, jo «dzīve jau tāpat ir drūma un smaga». Grupas Gaujarts un Manta turpretī ir pievērsušās latviešu dzejai un nopietnām eksistenciālām tēmām. Ir arī dziesma par nāvīti, kas dejo jūras malā. Ko tu pats kā skatītājs sagaidi no mākslas?
Kā skatītājs es sagaidu pārdzīvojumu. Tas var būt gan prieks, gan drūmākas emocijas. Pēcizrādes diskusijās pēc Mana nabaga tēva bija ļoti polarizēti viedokļi. Bija cilvēki, kas teica - kāpēc mums tas jāskatās, mēs to visu varam redzēt savā dzīvē. Gribam atnākt uz teātri un redzēt skaisto. Man uz to ir atbilde - māksla drīkst būt neglīta, tai vienkārši ir tādas tiesības. Un, ja mākslinieks ir izvēlējies tādu ceļu, tad šī viņa izvēle ir jāciena un jāskatās, kā viņš to ir realizējis. Drīkst būt neglīta mūzika, kas ir skaļa un raupja. Un drīkst būt arī filmas par smagām tēmām. Ja to kāds mēģinātu aizliegt, tā vienkārši būtu cenzūra. Bet Elmārs stāsta, ka Nacionālajā teātrī Lielajā zālē ir 800 cilvēku, viņi atnāk un velta savu laiku. Viņam kaut kādā ziņā ir jāattaisno skatītāju cerības.
Cik svarīgi izrādē ir saprasties komponistam un scenogrāfam? Ko tev nozīmē sadarbība tieši ar meistaru scenogrāfu Andri Freibergu?
Man ļoti patika viņa frāze intervijā arterritory.com (H. Verhoustinska. Man vienmēr bijis svarīgi sevi pasargāt no režisora versijas. 12.01.2015. - U. A.). Freibergs teica, ka scenogrāfijas uzdevums ir garīgi paplašināt telpu. Tas man palīdzēja konceptuālā ziņā saslēgt mūziku. Mūzika savā ziņā emocionāli paplašina telpu, tā ir tā scenogrāfijas un mūzikas mijiedarbība. Lasīju Strindberga biogrāfiju, viņam bijusi maniakālā depresija un visādas fobijas, izklausās, ka bijusi grūta dzīve. Mēģināju iztēloties, kā varēja skanēt viņa fobijas. Radīju trokšņu celiņu. Šajā gadījumā tā nav nekāda skaistā mūzika. Tā ir sajūta un vibrācija. Ir brīnišķīgi, ka man ir iespēja strādāt kopā ar Andri. Viņa pieredze ir ārprātīgi liela, tajā pašā laikā viņš nav zaudējis humora izjūtu, un, kas savā ziņā pārsteidzoši, - viņam joprojām ir šaubas. Tas tikai liecina par to, ka viņš saglabā mākslinieka domāšanu.
Freibergs ieklausās arī jūsos, jaunajos?
Jā, es pat nezinu, kāpēc.
Vai Nāves dejā profesionāli izmēģini ko būtiski jaunu?
Man liekas, ka jā. Līdz šim nebiju taisījis trokšņu partitūru. Arī veids, kā trokšņi radās, priekš manis bija jauns. Visa skaņa, kas izrādē skan, ir radīta ar vijoli. Man bija prieks sadarboties ar klasesbiedreni Agnesi Kanniņu-Liepiņu, Sinfonietta Riga vijolnieci. Prieks, ka viņa piekrita ielaisties. Reizēm akadēmiskie mūziķi baidās līst ārā no sava pareizā ceļa. Agnese pilnībā nebaidījās eksperimentēt. Es viņai prasīju spēlēt tik nepareizas skaņas - netīras, skrāpējošas un čerkstošas -, ko viņa ar prieku arī darīja.