Rektors dabā
Tomēr Naumovs ir Latvijas Mākslas akadēmijas rektors, un teorētiski varētu būt tā, ka mācību iestādes galvas paša daiļrade tiek skatīta simboliski kā tajā piedāvātās programmas un nostādņu esence. Naumovs nedod pat šādu iespēju - viņa gleznas apliecina mākslinieka tiesības uz suverēnu pašizpausmi, neatkarīgu no ieņemamajiem amatiem, turklāt grūti vispārināmu. Tas, ko redzam galerijā Māksla XO, ir subjektīvas impresijas, kas gūtas privātos ceļojumos un izrādījušās noderīgas individuāla stila kopšanai.
Vienu paralēli ar mākslinieka iespaidīgo sabiedrisko lomu gan izdodas uztaustīt - Mākslas akadēmija, lai kā pozicionētos laikmetīgās mākslas kontekstā, jau savā nosaukumā vien pauž saikni ar noteiktu tradīciju, ko varētu dēvēt par klasisku. Arī Naumova gleznas ir klasiskas - gan ne tādā ziņā, ka tām būtu kāda saistība ar klasicismu vai akadēmismu, to tiražētajiem dievu un varoņu tēliem. Jāteic, ka tieši pēdējie ir ilgākā laika posmā ietekmējuši akadēmijā apgūstamo mācību programmu, pārvēršoties gan strādnieku un strēlnieku, gan kartupeļu lasītāju un pirtī gājēju figurālajās kompozīcijās. No laika distances raugoties, klasiskuma tur palika arvien mazāk... Naumovs pārstāv jaunāku, bet nu jau arī par klasisku uzskatāmu tradīciju, kas aizsākusies teiksmainajā Barbizonā aizpagājušajā gadsimtā un ziedu laikus piedzīvoja impresionisma un tam sekojošajā mākslas periodā, - iešanu dabā, tiešas ainavas studijas.
Speciālā vārdā to sauc par plenēru, savukārt izmantoto metodi gleznot vienā paņēmienā, kamēr saule vēl nav norietējusi un krāsas sakaltušas, - par gleznošanu alla prima. Katram akadēmijas absolventam šis specifiskais darbošanās veids ir pazīstams no leģendārajām «vasaras praksēm», bet skatītājam - no filmām, kur kāds ar krāsu kasti un audeklu apkrāvies pustraks mākslinieks, piemēram, traucas gar kraujas malu labākas gaismas meklējumos.
Baseins lai pagaida
Naumovs gleznošanai parasti iekārtojas saulainās Itālijas skaistākajās ainavās un tieši tās arī rāda. Debesis, ūdens klajs, krasta līnija, kuģīši, kas traucas visos virzienos, un varbūt kāds arhitektūras vai augu motīvs ir viņa darbu sižeti. Tajā pašā laikā mākslinieks demonstrē, cik skopiem līdzekļiem visus šos labumus var attēlot, ja perfekti pārvalda glezniecības burvju mākslu, - tirkīzzilā krāsa, kas minēta izstādes nosaukumā, triepta it kā nevērīgi lielos laukumos, vietām atstāts pliks gruntēts audekls mākoņu vai baltu ēku vietā, detaļas ieliktas aši ar vienu rokas vēzienu, bet viss kopā veido gan telpas, gan gaisa, gan vienādi spožas saules gaismas iespaidu.
Noskaņa, ko rada Alekseja Naumova gleznas, ir, cik vien var būt, bezrūpīga. Sākot jau ar kopējo sižeta ietvaru - mākslinieka ceļojumu pa Itāliju ar piestāšanu visās skaistākajās vietās, kas atsauc atmiņā tiklab Rozentāla un Jaunsudrabiņa, kā Strunkes un Zariņa radošos ceļojumus. Piezīmju formu uzsver vietu nosaukumi, kas gleznu apakšā uzrakstīti daudzkrāsainiem burtiņiem kā no karuseļa izkārtnes. Turpinot ar jestri spožajām krāsām, kas raksturīgas postimpresionisma «tīrajai» glezniecībai, kuru vēl neapēno nekādi intelektuālas refleksijas mākoņi. Beidzot ar sižetiem, kuros baseins gaida, lai tajā nopeldētos, krēsls uz terases - lai tajā sēžot baudītu atpūtas jaukumu. Tikai ne jau mākslinieks, jo viņš tobrīd aktīvi žestikulē pie topošā darba! Komforta klātbūtnes sajūtu vairo prāvās darbu cenas. Ja nu kaut kas samulsina, tad anotācijā minētais, ka izstāde veidota, «apliecinot žanra aktualitāti arī XXI gadsimtā». Rūpīgi padomājot, jāpiekrīt - laikmetīgā māksla ir tik plurāla, ka tajā sava vieta atrodas pilnīgi visam.