Tagad droši vien nevarētu atkārtot, pat ja gribētu. Kādu citu gadu iemarinēju daudz gurķu burkās, bet laikam neizkarsēju pietiekami ilgi, un vāki leca nost bez vaļā taisīšanas. Protams, ka žēl.
Tolaik mēdzu likt kompotā arī ābolus, plūmes, pa kādam bumbierim. Biju sarēķinājusi, ka vienā trīs litru burkā saiet gandrīz spainis ābolu. Bija patīkami skatīties, kā āboli un mazās, dzeltenās plūmītes maina savu nokrāsu un kā pēc izkarsēšanas otrādi apgrieztā burkā tie kustas, bet atceros arī lielu nogurumu vasaras beigās un rudens sākumā, kad šķita - viss jāpagūst, jāpaspēj.
Tagad prioritātes ir mainījušās - citas lietas šķiet svarīgākas par aveņu ievārījumu vai ābolu kompotu. Savu pieeju varu nosaukt - kā pagadās vai sekojot ražai. Tā kā esmu svētdienas lauksaimnieks un arī pārējie manā ģimenē apmēram tādi paši, ražas ir stipri svārstīgas un no Dieva gribas atkarīgas. Ievārījumu plaukta kvalitatīvais sastāvs to arī atspoguļo. Ja padevušās jāņogas, tad daudz ir jāņogu želejas. Ja ir zemeņu gads, tad - saldētas, ievārītas. Pērn lielākos krājumus veidoja ābolu ievārījums.
Tomēr ne viss, kas padevies, man liekas burkā likšanas vērts. Šogad, piemēram, labi aug kabači. Māsīca, kas dzīvo tepat kaimiņos, uzvārījusi divos veidos - vienu rīvētā, otru gabaliņos, vienu ar citronu, otru ar kanēli. «Garšīgi,» es atzīstu. Tomēr pašai roka neceļas. Manai ģimenei vislabāk patīk parastie, tradicionālie. Visātrāk pazūd ķiršu, zemeņu ievārījumi. Pie rīta putras aiziet lauvas tiesa, bet mūsmājās garšo arī pankūkas, uzpūteņi, ķīseļi, krēmi.
Man pašlaik vislabāk patīk gatavot sasaldējumus. Pārlasīt ogas, klāt mazliet cukuru, salikt maisiņos, uzrakstus klāt un - viens divi - lieta darīta. Buršanās ar pipariem un ķiplokiem, un gurķiem īsti nevelk, bet, kas zin' - varbūt kādu citu gadu.