Vienā no virtuves stūriem būrī čabinās trusis Pēcis, bet citā - rāmi murrā ģimenes minka. Tomēr šī ģimene atšķiras no daudzām citām Latvijas ģimenēm, jo dzīvo Valmieras SOS bērnu ciematā, kas nupat nosvinēja pastāvēšanas ceturto gadadienu. Turklāt būt par septiņu bērnu mammu ir Aigas darbs, kas gan kļuvis arī par dzīvesveidu un misiju.
Mamma galvenā persona
SOS bērnu ciemats - tā ir ārpusģimenes aprūpes forma, kas Latvijā darbojas 15. gadu, un tajā par bērniem, kam nav lemts augt bioloģiskajās ģimenēs, gādā SOS vecāki.
Aiga ir viena no pirmajām Valmieras ciemata SOS mammām, un tagad jau viņai ir vērā ņemama pieredze lielas ģimenes aprūpēšanā.
«Katrā no šāda bērnu ciemata mājām SOS mamma ir galvenā atbildīgā persona, un šajā gadījumā būt par mammu - tas ir darbs. Darba likumdošanā gan nav tādas profesijas - mamma, tomēr ģimenes mājās mītošās mammas savu darbu jeb misiju izvēlējušās gluži kā specialitāti. Viņas strādā par mammām dienu no dienas, tikai mammu brīvdienās viņas aizvieto auklītes. Pirms kļūšanas par SOS mammu jāiziet apmācība un gadu jānostrādā kā mammas amata kandidātei,» stāsta Valmieras SOS bērnu ciemata direktors Edijs Pētersons.
Direktors arī informē, ka Valmieras SOS bērnu ciematā par bērniem rūpējas ne tikai mammas, tēti un auklītes, bet arī logopēds un pedagogs, kas bērniem var palīdzēt mācībās. «Mūsu mērķis ir nodrošināt sistēmu, lai SOS mammām būtu pieejams viss nepieciešamais atbalsts,» saka E. Pētersons.
Vienota, draudzīga ģimene
«Esmu no Valmieras, bet ilgus gadus strādāju gluži citā jomā. Kad satiku Oļģertu, abi pusmūžā sākām dzīvi no jauna. Brīdī, kad prātoju, ko gan vēl savā mūžā varētu paveikt, avīzē izlasīju par SOS kustību un nolēmu tajā iesaistīties,» kad sarunājamies plašajā Harmoniju istabā, stāsta Aiga Karitone. Mājas dzīves plānošana un organizēšana un, protams, bērnu audzināšana un aprūpēšana tagad ir viņas darbs un dzīves jēga. «Manā un Oļģerta ģimenē aug vienas ģimenes pieci brāļi un māsas, kā arī divi bērni no citām ģimenēm. Priecājos, ka visi jūtamies kā viena liela, vienota ģimene. Kopā ejam uz kino, koncertiem un kafejnīcām, atpūšamies pie jūras, braucam ar laivām, dodamies ogot un sēņot. Līga mācās 6. klasē, Zane un Dzintars - 4., Edgars - 2., Renārs un Oskars - 1. klasē, bet Eva vēl apmeklē bērnudārzu. Bērni mācās labi, visi ir sekmīgi, lielākajiem bērniem, kuriem zināšanas skolā jau vērtē ar atzīmēm, sešinieks ir zemākā. Prieks redzēt, ka bērni kļuvuši ļoti mērķtiecīgi un centīgi.»
Bērni rosās patiešām centīgi - tikai daži mirkļi, un āboli jau ienesti virtuvē, nomazgāti un nolikti uz galda. Virtuvē ieraugāms grafiks, saskaņā ar kuru bērni veic dažādus ikdienas darbiņus mājās, un izlasāms arī pašu veidots dzīves kodekss, kas aicina būt saticīgiem un labestīgiem.
Aiga rāda bērnu zīmējumus un izgatavotos lidmodeļus un stāsta, ka bērni pēc sava rakstura ir ļoti dažādi, tāpēc viņa un Oļģerts cenšas atrast katra bērna personībai atbilstošāko nodarbošanos. «Oskars ir darītājs un ļoti aktīvs, Edgaram patīk konstruēt dažādas lietas, viņš apmeklē lidmodelisma pulciņu. Dzintars ir fantazētājs, raksta dzejoļus un dzīvo savā sapņu pasaulē, bet ir ļoti apzinīgs, māk ēst gatavot un rūpējas par trusi Pēci,» saka septiņu bērnu mamma, piebilstot, ka, lai izvairītos no domstarpībām, galvenais ir likt bērniem saprast - viņi visi ir viena ģimene.
Izvēle - SOS ciemats
«Pieprasījums no pašvaldībām uzņemt bērnus mūsu ciematā ir daudz lielāks nekā vietu skaits, ko spējam piedāvāt,» stāsta Edijs Pētersons. «Mazākajam bērnam, kurš dzīvo ciematā, ir trīs gadi, vecākajam - 17. Mūsu ciemats savu darbību sāka, kad pats mazākais ciemata iemītnieks bija jaunāks par gadu,» saka E. Pētersons.
SOS ciematā nonāk bērni, ja bāriņtiesa pieņēmusi lēmumu, ka viņš nevar turpināt dzīvot ģimenē kopā ar saviem bioloģiskajiem vecākiem vai radiniekiem. Parasti bērnam vispirms tiek meklēta cita ģimene, kura par viņu varētu rūpēties. Ja tāda netiek atrasta, viena no alternatīvām ir dzīve SOS bērnu ciematā. «Ja piesakās kāds, kas vēlas adoptēt ciematā dzīvojošu bērnu, viņa likteni nosaka pašvaldības bāriņtiesa. SOS vecāki ir tikai atbalsts bērniem grūtā dzīves brīdī,» norāda E. Pētersons.
Vidējais līmenis
Lielāko daļu finansējuma bērnu ciemats saņem no SOS organizācijas, kas piesaista finansējumu no ziedotājiem dažādās pasaules valstīs. «Pārējo - aptuveni trešdaļu - saņemam no tām pašvaldībām, no kurām bērni ierodas mūsu ciematā,» informē Valmieras SOS bērnu ciemata direktors, piebilstot, ka atbalstu sniedz arī ziedotāji.
«Šajā ciematā ģimenei tiek nodrošināts vidusmēra Valmieras ģimenes materiālās situētības līmenis,» uzskata Edijs Pētersons. «Bērniem, dzīvojot SOS ciematā, netrūkst nekā, izņemot bioloģisko vecāku gādību.»
Izplatītākais iemesls tam, kāpēc bērni nokļūst SOS ciematā, ir bioloģisko vecāku alkoholisms, kas noved pie tā, ka vecāki nespēj par bērnu parūpēties, bet ir arī dažādi citi iemesli, kāpēc bērns zaudē vecāku aprūpi.
Kad virtuvē dzeram kafiju, Aiga Karitone stāsta, ka attiecības ar viņas piecu audzināmo bērnu bioloģisko ģimeni izveidojušās saskanīgi. «Mēs kopā ar bērniem braucam šos cilvēkus apciemot, un, šķiet, arī bērnu vecāki pieņēmuši faktu, ka mēs par viņu bērniem rūpējamies,» saka Aiga Karitone.
«Teorētiski tas ir iespējams, ka no SOS ciemata bērni atgriežas bioloģiskajā ģimenē, bet diemžēl parasti ģimenes, kuras kādā dzīves posmā nav spējušas parūpēties par bērniem, nemainās,» skumji atzīst E. Pētersons.