«Šoferīt, vai jūs braucat gar sanatoriju Jantarnij bereg?» pieturā mikroautobusa vadītājam pirms iekāpšanas krievu valodā jautāja kāda vecāka gadagājuma kundze. Šoferis apstiprinoši māja ar galvu. «Tad, šoferīt, pagaidiet minūti, divas, te vēl pāris braucēju būs,» lūdzās krieviski runājošā kundze un mudināja pasteigties savas kaut kur tālumā skrejošās senioru vecuma draudzenes.
Šoreiz šoferis bija iejūtīgs, braucējas pagaidīja. Kad trīs aizelsušās kundzes, savos kuplajos svārkos pīdamās, rotaslietām žvadzot un iepirkuma maisiņiem čabot, beidzot iekāpa mikroautobusā un nopirka biļetes, visi dzirdēja, kā viņas sāk skaļi prātot - kā lai nepazīstamās pilsētas nepazīstamajos līkločos atpazīst vajadzīgo pieturvietu? Acīmredzot kundzes bija atpūtnieces, pēc visa spriežot - Latvijas kūrortpilsētā Jūrmalā ieradušās no Krievijas.
«Es jums pateikšu, kur jums jāizkāpj,» pēkšņi ierunājas kāda cita pasažiere - vecāka gadagājuma kundze, spriežot pēc akcenta krievu valodā - latviete.
«Vai, paldies, cik jūs esat laipna!» neviltotu prieku pauda viena no krievu tūristēm un nekavējoties turpināja sarunu: «Cik šeit ir brīnišķīgi cilvēki - laipni, atsaucīgi, visu parāda, pasaka priekšā! Cik Latvija ir brīnišķīga zeme - es te esmu pirmoreiz savā garajā mūžā un esmu sajūsmā.»
«Tad jau te nebūsiet pēdējoreiz,» atbildēja pieklājīgā Latvijas seniore.
«Cik te viss ir labi un skaisti, gan daba, gan cilvēki!» slavas dziesmu turpināja sveštautiete.
«Vienīgi laikapstākļi tādi nelāgi,» mazliet pārsteigta par labajiem vārdiem, iebilda vietējā iedzīvotāja.
«Bet laikapstākļi it visur pašlaik ir nelāgi - arī Maskavā, Pēterburgā,» mierināja krievu tūriste, «tomēr ļaudis pie jums ir sirsnīgi, gaiši. Man ļoti patīk pie jums.»
Man bija jāizkāpj, bet es nešaubos, ka sirsnīgais dialogs turpinājās. Pēc latviešu seniores sejas izteiksmes varēja redzēt, ka viņai sen neviens nebija teicis tik labus vārdus - par viņu pašu, par viņas tautu un zemi. Viņa staroja labpatikā. Nodomāju - cik bieži mēs paši tik labi atsaucamies par savu zemi, saviem cilvēkiem un saredzam ne tikai negācijas, mazās pensijas un kabatā pilošus lietussargus, bet arī to labo, kas mūsos ir? Dažkārt pietiek tikai ar labu vārdu, izpalīdzīgu padomu, lai pelēku dienu pārvērstu gaišā.