Gaušanās ir viena no lielākajām senioru problēmām - notiek kavēšanās atmiņās, cik grūts bijis mūžs. Tā vietā varētu pasākt tik daudz, jo pienācis pensijas vecums un ir daudz brīva laika! «Tomēr ne viens vien izvēlas nekā nedarīšanu un žēlošanos, un tas ir gala sākums,» savus novērojumus vairāk nekā 15 darba gadu laikā, strādājot ar senioriem, atklāj J. Zaļkalns. Viņš uzskata, ka senioriem ir nepieciešams uzmundrinājums novecot skaisti - dzīvot pilnvērtīgi neatkarīgi no vecuma.
«Lielai daļai senioru raksturīga arī nerūpēšanās par savu veselību - to nevar uzticēt ārstam, sakot, ka nodod visu speciālista rokās. Pašam ikdienā ir jārūpējas par savu veselību, turklāt ne tikai sirmā vecumā, bet visas dzīves laikā, jo vecumdienas ir summa summarum (no latīņu valodas «gala rezultāts» - red.) visai dzīvei. Jo agrāk cilvēks sadzird un sāk likt lietā veselīga dzīvesveida ieteikumus, jo lielākas garantijas, ka viņš novecos skaisti un dzīvos pilnvērtīgi arī vecumdienās. Aktīvi var novecot tikai tas, kurš to vēlas - nevar palīdzēt ne valsts, ne sabiedrība, ne arī kāds cits. Tāpēc iesaku - dari, cik vari, bet ne mazāk,» mudina profesors.
Viņš norāda, ka diemžēl daudzi izvēlas nedarīt - kad seniors sāk čīkstēt, ģimene savu veco cilvēku sāk aprūpēt, apčubināt, visu paveikt viņa vietā, un rezultātā ir izdarīts lāča pakalpojums. «Nedrīkst pieļaut atkarības lomas pieņemšanu - viss tiek izdarīts seniora vietā, un viņam tas iepatīkas. Turklāt šī atkarības loma iepatīkas ne gadu vai mēnešu, bet gan dienu laikā! Šādi cilvēks izņem sev no rokām instrumentu, lai iespējami ilgāk spētu būt neatkarīgs, autonoms, spējīgs pats par sevi parūpēties. Vecumdienās, kad vairs nav jārisina globālas lietas, svarīgi ir visas darba dzīves laikā iekrātās iemaņas un prasmes pārnest uz savu mazo pasaulīti un izmantot tur. Ir jāturpina savu fizisko un mentālo resursu trenēšana, jāuztur savs radošums,» aicina J. Zaļkalns.