Mācās no Turgeņeva
Arnolds Štrāls priecājas, ka Dievs devis viņam labu galvu, veselību un optimistisku skatu uz dzīvi. Pēc izglītošanās Rīgas Valsts tehnikumā un darbošanās Rīgas aeroklubā viņš 1949. gadā devās uz Sasovas civilās aviācijas lidotāju skolu. Krievu valodas zināšanu nebija, dzīves apstākļi neiedomājami, lekcijas notika šķūnī, grāmatu nebija, visu lektora stāstīto nācās pierakstīt. Taču badā audzēkņi nedzīvoja, mērķis iemācīties lidot samierināja ar sadzīves neērtībām, bet valoda bija jāmācās. Ko Arnolds? Paņēma bibliotēkā krievu rakstnieka Ivana Turgeņeva Kopoto rakstu 12 sējumus un pusgadā tos izlasīja. Valoda bija apgūta. Skolu viņš beidza ar izcilību, bet Staļina laikā diplomēto latviešu pilotu Rīgā nevajadzēja. Viņš četrus gadus nostrādāja Vologdā, kur mācījās arī vakarskolā. Krievu valodas pasniedzējs brīnījies, ka jaunietis sacerējumus raksta gluži kā Turgeņevs.
Bonbongu tūte no gaisa
Pēc Staļina nāves Arnolds Štrāls atgriezās Latvijā. Tagad atzīst, ka visromantiskākais laiks bijis, kad lidojis ar mazajām lidmašīnām sanitārajā, transporta un lauksaimniecības aviācijā: «Vedu slimniekus vai zāles, pārlidoju pāri Bebrulejai, skatos, mamma dārzu ravē vai pārsien govi pļavā. Kabīne bija vaļēja, brauc kā ar motociklu. Pamāju mammai ar spārniem, nometu viņai bonbongu tūti. Manās fotogrāfijās no gaisa redzama Bebruleja un Kokneses pilsdrupas. Lai piedod tā laika čekisti, tas, protams, bija aizliegts, bet es tak viens gaisā!» Vēlāk romantika zināmā mērā zudusi. «Debesis paliek tās pašas, bet lielās lidmašīnas apkalpo komanda, kabīne slēgta, nospied pogu, ieslēdz autopilotu un lidinies mākoņos. Man ļoti patika lidot negaisa naktīs. Iekšā negaisā līst nedrīkst, tas ir bīstami, zibeņi griež melno tumsu! Grandiozi skati!» Arnoldam bail no augstuma nav bijis nekad. Viņš rāda fotogrāfiju, kurā 66 gadu vecumā, uzkāpis dižā kļavā mājas pagalmā, zāģē koka zarus, jo jaunie baidījušies tik augstu kāpt. «Bet man tas vienkāršs darbiņš! Ar brālēnu bērnībā pa mežu, pa kokiem kā maugļi dzīvojām, šūpolēs ar kājām gaisā lidojām!» Kad Arnolds Štrāls aizgāja pensijā, viņš no 1978. līdz 1990. gadam lidostā Rīga uz simulatoriem trenēja lidotājus. «Biju vecākais instruktors. Simulatorā var simulēt katastrofas, pēkšņu ugunsgrēku - trenēt iemaņas nelaimes novēršanai. TU-134 kabīnē mācīju jaunos rīkoties avārijas situācijās.»
Ģīmis borščā nebija
Tagad Arnolds uz visiem laikiem nolaidies uz zemes. Saka - sapņos nelidojot, bet, kad lidmašīnas laižas pāri galvai, vienmēr ar acīm tās pavadot. «Bēdīgs prāts jau ir, bet, pensijā dodoties, bortinženieris man palīdzēja izkārtot mazdārziņu Daugavgrīvas salā. Tas man ļoti gāja pie sirds. Es pat vīnogas audzēju. Vēlāk, kad pārgāju dzīvot pie Maijas Mangaļos, mazdārziņu pārdevu, un mēs abi ar Maiju to naudu notriecām Eiropā [Štrāla kunga acis saulaini uzdzirksteļo]. Apskatījām Ungāriju, Austriju, Čehiju un Slovākiju.» Pirms septiņarpus gadiem ārsts atklāja Arnoldam onkoloģisku saslimšanu, ieteica operāciju, tā solot vēl divus dzīves gadus. Štrāls pasmaida: «Divi gadi arī nav zemē metami. Un, re, es vēl aizvien esmu te! Spēks man kā diviem mana vecuma vīriem, atmiņa arī puslīdz turas. Biju pie zobārsta, viņam tā ap 50 gadiem, šis saka: ja man būtu tik daudz paša zobu mutē kā jums!» Arnolds stāsta visu kā pie bikts: «Šņabi dzēris esmu, sevišķi Vologdā, tur atturēties bija grūti. Taču ģīmis borščā man nekad nebija. Smēķējis neesmu, bet izbaudīju pasīvo smēķēšanu, jo kabīnē to drīkstēja, un visi kolēģi smēķēja. Lidotājam ir sēdošs darbs, bet es tolaik dzīvoju pie Gaisa tilta un līdz centram četrus kilometrus vienmēr gāju kājām. Atvaļinājumā braucu pie mammas, tur dārza darbi, malkas gatavošana ziemai. Vienmēr esmu bijis kustībā.» Arnolds ir pārliecināts: visa sāls gēnos. «Vienīgi tēvs man ilgi nenodzīvoja, jo Pirmā pasaules kara laikā Nāves salā saelpojās vācu gāzes un smagi strādāja galdnieka darbu. Pārējie radinieki visi ir ilgdzīvotāji.» Arnolda dzimtā visi bijuši optimisti. «Māte strādāja dziedādama, tēvs arī. Man dīvaini šķiet, ka tagad Jāņos maz dzied. Manā jaunībā tas nebija iedomājams.»
Jaunsudrabiņš cieņā
Mazliet Štrāla kungs gan pasūrojas par acīm: «Lasu bez brillēm, bet acis ātri nogurst. Taču grāmatu malā nelieku. Blaumanis un Jaunsudrabiņš man tuvi no jaunības, Jaunsudrabiņš man kristībās uzdāvināja savu Balto grāmatu, tikai tā kara laikā sadega. Man patīk pārlasīt Jaunsudrabiņa atmiņas. Nesen izlasīju arī Ata Klimoviča Personisko Latviju. Patika.»
Štrāla kungs joprojām labprāt lido, un tāda izdevība atkal radās. Norvēģijā ieprecējās viņa mazmeita, kurai piedzima dēliņš: «Bijām ar Maiju raudzībās, tad mazmeita atbrauca pie mums Ziemassvētkos un vēl reizi pavasarī. Redzējām, kā mazmazdēliņš rāpo, un tad jau staigāja. Tas man lielākais prieks tagad.» Pilots jūsmo par lidojumu arī pie dēla uz Londonu: «Mākoņains bija, bet redzēju Ziemeļjūru un vēja ģeneratorus tajā. Skaisti.»