Un tikai lāgiem šim grēkam nododas arī daži citi literāti - lielākoties neveiksmīgi. Kāpēc šāda nevērība pret šo fantastiski populāro žanru?» Ar milzīgo laika paātrinājumu, kurā kustas cilvēce un tai līdzi literatūra, šķiet - šie kritiķa Gunta Bereļa skarbie vārdi rakstīti tik sen - 1999. gadā izdotajā Latviešu literatūras vēsturē no pirmajiem rakstiem līdz 1999. gadam (izdevniecība Zvaigzne, 218. lpp.). Tomēr situācija žanra lauciņā ir tikpat kaila, tikai jau piesauktais A. Kolbergs uzdrošinājies sarūpēt žanra cienītājiem retrospektīvu prieciņu: Dienas grāmatas apgādā regulāri klajā nāk visi viņa nu jau klasiskie detektīvromāni - sak, zārks jau nevar palikt tukšā!
Lārsona fenomens
Pa to laiku pasaulē jau izplosījies skandināvu detektīvromāna fenomens, kura spilgtākais pārstāvis nelaiķis Stīgs Lārsons ar savu «tetovētās meitenes» jeb Millennium triloģiju vienbrīd draudēja nogrūst no troņa angliski sacerētās kriminālliteratūras korifejus un pat bišķiņ pajauca detektīva tirgus tradicionālo hierarhiju, kurā gadsimtiem valdījusi angļu un amerikāņu detektīvproza. Skumjākā ziņa, protams, šajā sakarā ir tā, ka Zviedrija, Norvēģija, Dānija - valstis, kurās strādā pasaulē augstu vērtētie un miljonu tirāžās izdotie «krimiķu» autori (Hēgs, Nesbē, Šēvala un Valē, Mankels, Fosuma, Lārsons, Lākberga, Patersons un Marklunda…), - tāpat kā Latvija, pieder eksotisko «mazo tautu» literatūras plauktiņam un ir mūsu burtiskie kaimiņi. Bet «nacionālais detektīvs» plaukst, zeļ un konkurē - gan kā žanrs, gan tirāžu ziņā - arī Krievijā (pat mūsu izdevēji bijuši ieinteresēti Borisa Akuņina alias Grigorija Čhartišvili ekscentrisko kriminālvēsturisko kalambūru vai Aleksandras Mariņinas «milicejisko krimiķu» izdošanā), Vācijā, Francijā…
Šķiet, ka atbilde uz Bereļa un pulko šī žanra lektīras cienītāju jautājumu - kādēļ detektīvs Latvijā ir miris? - nav tālu jāmeklē.
Pirmkārt, ekonomiski neizdevīgi latviešu rakstniekam gadu vai divus cītīgi strādāt pie pamatīga kriminālromāna, ja rezultātā Latvijas niecīgais grāmatu tirgus «iepriecinās» censoni ar divu - augstākais piecu - tūkstošu tirāžu. Un cik plaši maku gatavi atplest detektīvu izdevēji (pieņemsim, labu)? Viena gada vidējstatistisko algu?
Trīs būtiskas kvalitātes
Tomēr materiālie stimuli - tas nav pirmkārt. Kā atzīst Boriss Akuņins, detektīvu rakstniekam obligāti nepieciešamas trīs kvalitātes: vispirms - izpratne par žanra literatūru un tās profesionālo instrumentāriju (detektīva jeb kriminālprozas gadījumā ir vismaz divus gadsimtus ilgas tradīcijas, kas jāzina un jāpārvalda), vēl - rakstniekam noteikti jābūt apveltītam ar sistēmisku, analītisku domāšanu un jāapjēdz, ka detektīvu nav iespējams «uzbliezt» pāris nedēļās, kā dažbrīd top mūsdienu «romāni»; visbeidzot - ir vienkārši jāprot izstāstīt jeb citiem vārdiem strukturēt iedarbīgu stāstu (un nevis īsstāstu, literāru ekspresiju, izstieptu anekdoti vai velns viņu zina ko - ko nu tagad asociē vai dēvē par latvju prozu). Tamdēļ godīgi atzīsim - neviena no minētajām kvalitātēm nav pielāgojama jaunākajai latviešu literatūrai, kas ir margināla pēc dabas un apcerīgi sentimentāla pēc satura. Detektīvam jābūt ar krampi, vērienu, žanru un vēlams spilgtu galveno varoni - vienalga, sauc viņu par Šerloku, Erkilu, Smillu, Līsbeti vai Žani.