Ak, nē - piedodiet, Pipars drīzāk ir āzis, kas iecelts par dārznieku. Par Pipara upuriem kļuva uz grīdas noliktie puķu podos dzīvojošie augi. Līdakasti runcāns galīgi nočurājis, tāpat arī reiz kuplo juku un dīfenbahiju. Senču aicinājums dabiskās vajadzības izdarīt zemē un pēc tam čuru aizkašāt runcim ir spēcīgāks par bailēm dabūt saimnieces rājienu.
Sākumā bija monstera
Zem jumta loga pie akvārija iekārtojusies kupla monstera, tajā ar stiprām mīlestības saitēm ievijusies paparde, kuras lapas ieaugušas akvārijā. Par monsteru Andrai pirmais stāsts: «Puķu būšana man sākās pirms kādiem desmit gadiem. Toreiz vīrs no teātra atnesa sīklapainu mazu monsteru. Domāju, ka tā ir tāda šķirne. Tad nejauši novietojām to tuvāk gaismai, es nogriezu augu pie saknes un vairākas reizes bāzu zemē spraudeņus. Monstera pilnīgi pārvērtās. Tagad uz auga lapām gandrīz vai bērnu var sēdināt, bet es nonācu pie atklāsmes, ka par augiem jādomā un par tiem jārūpējas.»
Savukārt paparde tika nolikta tuvāk mitruma avotam akvārijam, un pamazām dažas lapas pat ieauga tajā. Andra secinājusi, ka zivīm zaļais augs ļoti patīk, tās čubinās starp lapām, taču mājasmātei liekas rūpes, jo paparde piesārņo akvāriju.
Turpat blakus dzīves telpu izkarojusi jauniņa spatifila ar spožām lapām. Augam vajadzīga gaisma, bet paparde to noēno. Taču ņiprais augs ar visu savu zaļo spēku stiepjas pretī griestiem.
Zaļie pirksti
Secinu, ka Andrai ir zaļie pirksti, jo viesistabā nav neviena panīkuša auga. Tikai juka zaudējusi savu kuplumu, taču tas esot Pipara kārtējais nedarbs, arī dīfenbahija tiem pieskaitāma. Tagad augi novietoti runcim nesasniedzamā vietā un jau sāk dzīt atvases. Mazliet cietusi arī areka, kas sākumā bija novietota līdzās kanārijputniņu būriem. Dziedoņiem ļoti iegaršojās auga lapas, un arī arekai nācās mainīt dzīvesvietu.
Viesistabā - filodendrs ar violetām lapām, kuru Andra ieraudzīja veikalā «un uzreiz iemīlējos tajā. Tas bija liels un dārgs, pasūtīju un nopirku mazāku». Andra stāsta, ka pamazām pati sākusi pirkt zaļos istabas augus un arī draugi sākuši tos dāvināt. Tā sākās tulkotājas aizraušanās, jo, «kad redzi, ka augs jūtas labi, kad saproti, kas tam nepieciešams, un vēro, kā no spraudenīša izaug skaistulis, ir tiešām liels gandarījums.» Andra rāda savu gudro padomdevēju Halinas Heicas grāmatu Istabas augi. Tā izdota 2000.gadā un esot īsta istabas augu kopēja rokasgrāmata. Tulkotāja rāda neparastu augu: «Tas ir mans lepnums - pudeļkoks, kuru draugi man uzdāvināja dzimšanas dienā. Koks bija divreiz mazāks un izstīdzējis. Tagad pudeļkokam ir jau trīs gadi. Tas reti jālaista, jo stumbrs uzkrāj ūdeni ilgākam periodam.»
Mājasmāte nosūkstās, ka esam ieradušies laikā, kad faktiski nekas nezied. Ziemassvētku kaktuss gan liecina, ka kuru katru dienu tas piebirs ar baltiem ziediem. Skaista ir kodija, kura nekad nezied, taču tai ir krāšņas lapas. Nesen ar smalkiem ziediņiem uzziedējusi orhideja. Ļoti jutīgs ir lauru koks, bet tā lapas nav lietojamas uzturā. Ieraugu pseidokaktusu. Tāds, laba drauga dāvināts, man krietni pastiepies garumā arī redakcijā. Andra iesaka kaktusu sadalīt un sastādīt biezāk. Viņa arī brīdina, ka šī auga sula esot kodīga, tāpēc vēlams strādāt cimdos.
Andra atzīstas, ka viņas mājā ne visai labi jūtas līdakaste. Kāpēc? To viņa nezinot. Bet pārējiem zaļajiem un četrkājainajiem dzīvokļa iemītniekiem dzīve te ir skaista.