Liepājnieki ir tik labā formā, kādā vien var būt orķestris, kura sastāvs dramatiskajā valsts kultūras budžeta kontekstā samazināts līdz sarkanajai līnijai. To pārkāpjot, piemēram, Hektora Berlioza _Fantastiskās simfonija_s atskaņojums nebūtu iespējams vispār. Arī šoreiz neiztika bez papildspēkiem (piemēram, diviem LNSO mūziķiem sitaminstrumentu grupā).
Programma uzskatāmi rāda, ka arī pēc pašā sezonas vidū piedzīvotās piederības (juridiskā statusa) un vadības maiņas Liepājas simfoniskais orķestris ir palicis uzticīgs latviešu mūzikai - vesels koncerts pilnībā veltīts latviešu mūzikai. Nepiedāvājot pirmatskaņojumus. Toties pievēršoties jau pārbaudītām vērtībām.
Vispirms mūsu klasiķa Jāzepa Vītola svīta Dārgakmeņi (1924), kuras izsmalcināti austrumnieciskais kolorīts atgādina gan par viņa skolotāja Pēterburgas konservatorijas profesora N. Rimska-Korsakova Šeherezādes pasaku pasauli un to uzklausītāja Šahriara dusmām, gan par A. Glazunova orķestrācijas spilgtajām krāsām. Svīta, kuras piecās daļās instrumentu solo un saspēlēm ir jāzaigo ametista, smaragda, pērles, rubīna un briljanta nokrāsu mirdzumā, ir nopietns pārbaudījums diriģentam. A. Lakstīgalam izdodas gan izcelt detaļas, gan sabalansēt kopumu - Vītola orķestra meistarstiķis izvēršas aizraujošā romantiskās mūzikas piedzīvojumā. Perfekti izstrādātajā sniegumā īpaši gribas atzīmēt orķestra pirmās vijoles Ilzes Zariņas solo - vijīguma un liriska maiguma iemiesojumu.
Ko līdzīgu ciemiņi mēģina sasniegt arī franču romantiķa H. Berlioza autobiogrāfiskās Fantastiskās simfonijas (1830) lasījumā, tomēr tas izdodas tikai daļēji. Jāatgādina, ka programmatiskajai simfonijai autors devis apakšvirsrakstu Epizode no kāda mākslinieka dzīves (tā sakņota Berlioza mīlestībā pret angļu aktrisi Henrieti Smitsoni). Komponista komentāri piesaka mākslinieka iztēles vīzijas par pieviltu un atraidītu mīlestību, kuras amplitūda ir plaša - no sapņainības un maiguma līdz groteskām, murgaini sirreālām šausmu vīzijām. Te ir gan spoža balle (2. daļa), gan pastorāle ar ganu sasaukšanos un negaisu lauku ainavā, iztēlē uzburtais gājiens uz ešafotu (4. daļa) un sapnī skatītas velnišķīgas sabata dzīres (5. daļa). Taču simfonija ir ciets rieksts Berlioza krāšņās, spožās, izšķērdīgās un savam laikam novatoriskās instrumentācijas un formveides dēļ: nepieciešama acumirklīga reakcija, cauri faktūras un intonāciju daudzveidībai risinot vadtēmu, kas pati pārvēršas cikla gaitā. Ar atbildīgajām partijām un lielo slodzi lieliski tiek galā pūšaminstrumentu mūziķi. Tieši viņu dēļ tik iedvesmojoša ir 3. daļas pastorāles ainava ar angļu raga un obojas sasaukšanos no skatuves un foajē. Pietrūkst plastiskuma, sirsnības, dvēseles stīgu.
Virsotni liepājnieki sasniedza Romualda Kalsona Klarnetes koncerta lasījumā kopā ar solistu Intu Dālderi. Patīkami, ka, nu jau vairāk nekā gadu būdams kultūras ministra amatā, viņš nav zaudējis mūziķa formu. Dālderis izpaudās kā virtuozs, arī laikmetīgajā spēles tehnikā (frullato, dažādi netradicionāli skaņveides paņēmieni). Mērķtiecīgā interpretācijā uzrunāja skaņdarba jēga - tā varoņa diskomforts, dzīves groteskā un traģiskā «divsejainība», par kuru tolaik, 1984. gadā, varēja vēstīt tikai tik abstraktā mākslā kā mūzika. Izpildot visas žanra prasības, R. Kalsona skaņdarba interpretācija ir kas vairāk nekā koncerts. Tas ir sajūtu līmenī tverts, atklāts un trāpīgs vēstījums par laikmetu.