Joprojām mīļākā vieta
Valda Pavloviča ir dzimusi rīdziniece, tomēr bērnība pagājusi Inčukalna bērnu sanatorijas palīgsaimniecībā, skaistā vietā pie Sēnītes: «Tēvs bija dārznieks, sanatorijai viņš audzēja sakņaugus, ogas. Tādā foršā, svaigā gaisā kopā ar suņiem un kaķiem mēs, četri bērni ģimenē, arī uzaugām. Turpat bija jāstrādā. Vasarā bija jāiet ravēt, ogas lasīt, arī govis jāgana - vēl tagad man bail no govīm,» smej Valda Pavloviča.
Seniore neslēpj - pēc skolas beigšanas gribējies ātrāk kļūt patstāvīgai: «Būt pašai par sevi, aiziet savā dzīvē. Gribēdama steigties, varbūt ne tik pareizi dzīvi iesāku. Sāku strādāt Inčukalna ciema padomē par kasieri, tad paņēmu grāmatu saini, dažas drēbes un gāju īrēt savu dzīvojamo telpu.» Rīga Valdu nekad nav sevišķi vilinājusi - Inčukalns viņai joprojām ir mīļākā vieta.
Strādājot Siguldas patērētāju biedrībā, Valda iepazinusies ar savu nākamo vīru Ziedoni. «Mēs ātri sadraudzējāmies, apprecējāmies. Pie Sēnītes atradām 1939. gadā celtu komunālo māju, ko nolēmām izpirkt par četriem tūkstošiem rubļu - tolaik tā bija liela nauda. Mājiņu izpirkām, pakāpeniski atjaunojām, bet 90. gados atgriezās īpašnieki. Ne īstie - tie, kuriem vecie īpašnieki, mūkot prom no Latvijas, mājiņu bija pārrakstījuši,» stāsta Valda.
Tolaik starp abām pusēm tiesā panākts mierizlīgums, Valdas ģimenei palikusi puse mājas. Abi ar vīru sākuši piebūvēt klāt saimniecības ēku, garāžu. Tas bija laiks, kad Valdai bija jāsaskaras arī ar nopietnām veselības problēmām.
Ieklausīties sevī
Invaliditāti Valda Pavloviča ieguvusi 45 gadu vecumā, pārdzīvojot smagu mugurkaula operāciju. «Pēc operācijas nevarēju ne staigāt, ne sēdēt, tikai rāpot. Domāju - nu ir viss, jāliekas zemes kalniņā,» izjūtas atceras Valda. Tā nav vienīgā operācija, bijušas vēl divas, un invaliditāte Valdai piešķirta uz mūžu, bet seniorei negribas runāt par slimību: «Jo tas neko nemaina. Bet sevi norakstīt vēl nevēlos. Esmu pārliecināta - cilvēkam vajag sevī ieklausīties! Ir iespējams just, kurā brīdī kurš orgāns negrib darboties, tikai vajag paklusēt, padomāt un atrast noteiktu lietu, kas palīdz. Vienam vajag pastaigāties pa mežu, citam - aiziet uz baznīcu vai labu koncertu.»
Pēc pirmās operācijas Valda sapratusi - palikt mājās un kļūt nevarīga viņa negrib! «Ja paliec mājās un nevari nekur aiziet, sabiedrība tevi ātri noraksta. Vieglāk it kā ir nedomāt par savu problēmu, dzīvot sapņu pasaulē - skatīties melodrāmas vai lasīt lubenes, bet tas neko nedod. Smadzenes apstājas. Es saņēmos un sāku iet ārā. Patiesībā - jo vairāk ej, jo labāk kļūst!» ir pārliecinājusies Valda. Noraugoties, kā cilvēki ar invaliditāti cīnās šai dzīvē, cik daudz ir tādu, kuri patiešām nekur vairs nevar aiziet, un cik neatsaucīgas ir varas iestādes, Valda nolēmusi 2006. gadā dibināt invalīdu biedrību. «Inčukalnā nebija nekā - tikai mednieku un makšķernieku biedrība. Tolaik cīnījāmies, lai pierādītu, ka invalīdu biedrība nav sliktāka! Tagad Inčukalnā esam divas biedrības,» smaida Valda.
Pievienotā vērtība
Valda Pavloviča atzīst - dibinot biedrību, izgājusi dažādus posmus, lai iegūtu sabiedriskā labuma organizācijas statusu un līdzekļus. Lūdzējas lomā bieži jutusies nepatīkami. «Valsts līmenī invalīdu biedrības netiek atbalstītas, lai cik esam braukuši uz Saeimu un par to runājuši. Varētu atbalstīt kaut ar pusprocentu finansējuma! Jo sabiedriskā labuma organizācijas tiešām nes cilvēkiem labumu, bet darīts nekas netiek,» sarūgtinājumu pauž Valda. Viņa ir rakstījusi projektus, apmeklējusi seminārus, izglītojusies tālmācībā mācību centrā BUTS. Valda joprojām atceras, kā sākumā, kad pilnībā vēl nav pārzinājusi modernās tehnoloģijas, sēdējusi pie datora un raudājusi. «Tas bija briesmīgi, bet nekas - uzrakstīju projektus, dabūju vecu ķieģeļu būdu bez apkures biedrības telpām, tās pakāpeniski uzlabojām. Pašlaik telpas jau ir labā stāvoklī. Tajā ir ieguldīts piecu projektu darbs!» lepojas Valda.
Inčukalna novada invalīdu biedrības mācību un integrācijas centrā Mūsmājas darbojas 105 cilvēki ar īpašām vajadzībām. Tajā ir aušanas, adīšanas, šūšanas un galdniecības darbnīca, ir pirtiņa, te var atnākt padzert zāļu tējas. «Ne vienmēr grūti tikai tam, kam nav ko ēst un mugurā vilkt. Arī tiem, kam nav ar ko parunāt. Biedrībā strādājam katru pilnu darbadienu bez samaksas. Citiem to grūti saprast. Bagātāki uzņēmēji ir teikuši, lai nestāstu, ka mums nav naudas, bet nav! Mēs - no sirds!» apliecina Valda. Biedrība sadarbojas ar fondu ziedot.lv, Samariešu apvienību, Borisa un Ināras Teterevu fondu. «Cilvēki atnes savas mantas, ziedojumus un zina, ka mēs atdosim tiem, kam palīdzība vajadzīga visvairāk. Biedrība ir pārvērtusies par vietu, kur nāk tie, kam grūti, - izsalkušie, vecie un slimie. Domāju - kā sabiedriskā labuma organizācija savam pagastam esam pievienotā vērtība,» uzsver Valda Pavloviča.
Valdas biedrībā jau trešo gadu atkopjas un subsidētā darbvietā strādā jauns puisis invalīds, kuram nav ģimenes un kurš, kā spriež Valda, bez biedrības palīdzības, visticamāk, būtu nomiris. «Iet un darīt, nedomājot par sevi, ir pats labākais. Nevar visu laiku sēdēt mājās, krāmēt skapi un domāt, ka dzīve nav izdevusies. Muļķības! Dzīve visiem ir izdevusies, tikai vajag atvērt acis, iziet ārā un paskatīties. Cik skaista ir daba! Cik skaistas ir rasas lāses un mežā saullēktā zirnekļa saaustie tīkli. To redzot, bēdīgs un skumjš nevar būt! Bet, ja līst, jāaiziet uz baznīcu.»