Opiums dzīvo Rēzeknē
«Vērojot šo skatu, mana sirds sastinga. Sapratu, ka sieviete turpinās dzert, bet nabaga kucēns papildinās bezpajumtes suņu skaitu. Es nevarēju viņu tur pamest,» stāsta Evita. Viņa sievietei vaicājusi, vai nevarot uzdāvināt kucēnu viņai, bet saņēmusi strupu atteikumu - kāda kundze esot sunīti aizrunājusi, solījusi nākamajā dienā atnest 20 latu. Evita saprata, ka par nonīkušo mazuli neviens neko nav solījis, un izvilka no maciņa piecus latus. Kucēna īpašniece tos paķēra, iemeta mazuli viņai rokās un nozuda. «Tā es kļuvu par četrkājainā mazuļa īpašnieci. Nosaucu viņu par Opiumu un aizvedu uz savu vecāku mājām netālu no Rēzeknes. Tagad viņš izaudzis par staltu mājas sargu un par manu ierašanos allaž traki priecājas.»
Portrets iedvesmo
Evitai patīk izaicinājumi. Meitene beigusi Rēzeknes Mākslas skolu un studē Latvijas Kultūras koledžā. Lai gan ģimenē viņa ir vienīgais bērns, vecāki savai atvasei materiāli var palīdzēt tikai ar pašu mazumiņu, tāpēc paralēli mācībām Evita strādājusi par apkopēju, bet tagad savieno mācības ar dāvanu saiņotājas pienākumiem veikalos Valters un Rapa un Olimpia.
Šovasar Evita nolēma izveidot patversmē nokļuvušo suņu portretus. Viņa vērsās Juglas dzīvnieku patversmē, par kuru bija visvairāk dzirdējusi: «Saņēmu laipnu atbalstu. Līdz tam nekad nebiju apmeklējusi nevienu patversmi. Redzētais mani šokēja - patversmē glābiņu bija atraduši labi, skaisti un gudri suņi un daudzi kucēni. Pamesti, nodoti? Tā nedrīkst būt, jo esam taču atbildīgi par tiem, kurus pieradinājuši.» Evita neskaitāmas reizes apmeklēja patversmi, gāja ar suņiem staigāt, iedraudzējās ar viņiem un fotografēja. Portretos viņa parāda suņu emocijas, prieku, satraukumu, bailes, uzticību un mīlestību, vientulību un skumjas. Uzzinu, ka Evita fotografējusi patversmes suņus arī Dienas rubrikai Meklē mājas. Meitene saka: «Ja man būtu liela māja un dārzs, daudzi patversmes iemītnieki nonāktu pie manis.» Īpaši tuvs viņai kļuva Stafordšīras jauktenis Dons: «Kad gatavoju izstādi, bija jāstrādā daudz un nogurdinoši. Es izdrukāju Dona portretu un novietoju fotogrāfiju uz galda. Tā mani iedvesmo joprojām. Par laimi, Dons nonācis labās mājās.»