Beta piesaka bada streiku
Paņēmu kaķēnu pie sevis mājās, nosaucu par Pičuku, un viņš izgāja visu manu izglābto kaķu ierasto ceļu. Čiekurkalna veterinārās ambulances dakteris Artis Krūmiņš par maniem atvestajiem pacientiem vairs nebrīnās. Viņš pieklīdenīti saārstēja, attārpoja, atblusoja un kastrēja. Protams, mana kaķene Beta ļoti sašuta par jauno iemītnieku, tūdaļ pieteica bada streiku un ar mani vairs nekomunicēja. Lai ieriebtu par manu «nodevību», viņa pat izteica aktīvu protestu, lielās darīšanas divas reizes nokārtojot vannā. Taču, būdama labi audzināta, atnācējam viņa pāri nedarīja. Neskatoties uz šķietamo pamieru, zināju, ka «īrniekam» palikšana manā dzīvoklī nebūs, tāpēc ieliku viņa bildi un sludinājumu avīzē - «pusgadu vecs runčuks - tīrīgs un mīlīgs, inteliģents gara aristokrāts no pagraba meklē labas mājas». Uz publikāciju pilnīgi negaidīti atsaucās mana paziņa Latvijas Radio režisore Diāna Bērza - kad viņa ar dēlu varot atbraukt pēc runcīša? Saminstinājos - tā uzreiz, kaķi pat neredzot, brauksi un ņemsi? Ja nu tev viņš nepatīk? Diāna pasmējās - vai tad gara aristokrāts no pagraba var nepatikt? Drīz uzzināju, ka atpakaļceļā uz mājām Mellužos Diānas dēls Kristers, kas radio klausītājiem pazīstams kā aģents Kāpēc LR1 radio enciklopēdijā Kāpēc Tāpēc, nokristīja jauno ģimenes locekli par Billiju. Jau no pirmās dienas par viņu aizkustinoši rūpējās Bērzu ģimenes vecā sunīte Patrīcija, kurai brukas dēļ bērnu nekad nebija bijis. Viņa loloja, mācīja, sildīja savā midziņā Billiju, un runčuks uzskatīja Patrīciju par savu mīļo māti.
Ārlaulības bērns
Diāna mani allaž aicināja ciemos apskatīt krustbērnu, bet kaut kā nesanāca būt tajā pusē. Turklāt Diāna cītīgi man sūtīja fotogrāfijās iemūžinātus Billija dzīves mirkļus. Var pat teikt, ka runčuks izauga manā acu priekšā. Protams, fotogrāfijās. Tā pagāja vairāk nekā četri gadi. Šopavasar, nejauši ar Diānu saskrienoties uz ielas, uzzināju, ka Billijam uzradusies draudzenīte - taksene Čiepa. Nu gan jābrauc skatīties!
Sīkā mazā Čiepa pirmā paziņoja gultā diendusu snaudošajam Billijam par ciemiņu ierašanos. Tik skaņu balsi sen nebiju dzirdējusi. Drīz Čiepa nomierinājās, ielēca gultā pie Billija un iekārtojās runča siltajā līkumiņā. Billijs atvēra acis un, pārlicis Čiepai pāri savu lielo ķepu, ar garo mēli sāka takseni laizīt. Purniņš, ausis, kakls, ķermenītis, kājas... Čiepa labsajūtā aizvēra acis un ļāvās Billija aprūpei. Kad rudulim likās, ka savu uzdevumu jau godam veicis, viņš nolēma atkal pasnaust, bet Čiepa neļāva, kackāja viņu ar ķepu - nu, vēl mazliet, vēl mazliet. Billijs nopūtās un pa otram lāgam sāka laizīt Čiepu no galvas līdz kājām.
Diāna pastāstīja, ka arī Čiepa viņu mājās nonākusi tikpat nejauši kā Billijs. Pirms gada nomirusi večiņa Patrīcija, un tika nolemts braukt pēc jauna sunīša uz Slokas dzīvnieku patversmi. Sagadīšanās, bet pirms izbraukšanas Kristers draugos.lv izlasīja ziņu, ka taksenītei Cēsu pusē piedzimuši divi kucēni. Viens normāls, otrs - tikai ar vienu actiņu. Kristers sprieda - nez vai kāds gribēs ņemt tādu sunīti - vienacīti? Diāna smej: «Mums jau der tikai tādi, kas jāglābj.» Kad piezvanījuši kucēnu saimniecei, izrādījies, ka vienacīti labprāt gribējuši adoptēt vairāki cilvēki, taču vēl nevienam nekas nebija apsolīts. Nejauši sagadījies, ka taksenītes saimniece Māra Vaičūne dzīvo Bērzu mājās, Diānas un Kristera uzvārds ir Bērzs un satikšanās bija nolikta pie Bērzkroga. Diāna smējusi - tad taču jūs saprotat, ka tas sunītis ir mums nolemts! Māra neslēpa, ka kucēntiņš ir bez dokumentiem, jo nav tīrs šķirnes suns. Viņa māte ir taksenīte, bet tēvs nezināms. Iespējams, ka kucentiņa acs patoloģija izskaidrojama ar faktu, ka taksenīte jau bijusi ļoti veca. Saimnieki nedomājuši, ka viņa vēl spējīga uz mīlestības «varoņdarbiem», tāpēc sunīti nesargāja, un «kāds pļavu tētis» šo apstākli veikli izmantoja.
Kā suns ar kaķi?
Tā vai citādi, bet Čiepa nokļuva Mellužos. Ar Billiju viņai nebija «nekāds rasu un paaudžu konflikts». Šoks bija tikai pirmajā stundā. Tad gan pa gaisu gāja ķepas un astes. Taču jau drīz Billijs kļuva par lielo gudro runci, bet Čiepa - par mīļojamu un auklējamu būtni. Viņa bija tikai divi mēneši veca, un, iespējams, Billijs nolēma atdot «šim mazajam ķēmam» mīlestību, kādu pats savulaik saņēma no Patrīcijas. Viņš ne soli neatgāja no Čiepas. Abu starpā valda siltas un mīļas attiecības. Čiepai jau ir deviņi mēneši.
Kolīdz viņa ar Diānu vai Kristeru gatavojas iet ārā pastaigāties, Billijs uzreiz ir blakus - mazā taču jāsargā! Mājās viņš vienmēr uzmana Čiepu, nemitīgi viņu pucē, abi ēd no vienas bļodas un kopā mēdz arī gulēt. Saki vēl, ka šie dzīvo kā suns ar kaķi! Lai mēs, cilvēki, vienmēr tā spētu kā šie divi dabas pretpoli! Vēl pie sevis klusībā nodomāju, ka itin visi mani četrkājainie krustbērni kaķi (īsti vairs nezinu, cik viņu bijis) dzīvo pat labāk par mani. Piemēram, Billijs. Kas viņam nekait? Sava privātmāja, liels, skaists dārzs apkārt, mīļi saimnieki, daudzas gultas, jo visas, kas mājā ir, faktiski pieder Billijam, gards ēdiens un nu vēl jauka, jauna draudzenīte līdzās! Sapnis, ne dzīve!