Turpat pie mašīnas notiek saruna, kurā piedalās arī Aleksandra vietnieks Rimants Moļņiks, Andrejs Fedosejevs, Jevģēnijs Haritonovs un Pāvels Amirovs. Glābēji (puišiem nepatīk, ja viņus saucot par ugunsdzēsējiem, jo pienākumu loks ir daudz plašāks) teic, ka speciāli aprīkotā mašīna uz izsaukumiem brauc vai katrā maiņā, kaut dzīvnieku glābšana saskaņā ar normatīvajiem aktiem ietilpst pašvaldības kompetencē.
Topā kaķi
Glābēji atceras dažādus notikumus ar dzīvnieku glābšanu. Visbiežāk par dzīvnieku glābšanas izsaukumu objektiem kļūst kaķi. Viņi mēdz uzrāpties, vai suņi tos uzdzen tik augstu kokā, ka paši vairs netiek lejā un cilvēki saceļ trauksmi. Puiši zina teikt, ka, atstājot dzīvnieku mierā, kaķis visbiežāk pats tiek atpakaļ uz zemes. Minči mēdz ielīst dažādās caurulēs, nereti tie iekrīt ventilācijas šahtā. Otrajā vietā ir putni. Piemēram, zīriņi vai kaijas ielido ventilācijas šahtā. Bijuši gadījumi, kad ūdensputni sapinas zvejnieku tīklā vai ierij makšķerauklas āķi. Iedzīvotājiem būtu jāzina - piemēram, ja putnam traumēts spārns vai stirna lauzusi kāju, visticamāk, nepieciešama veterinārārstu, nevis glābēju palīdzība. Trešais populārākais «izsaukumu dzīvnieks» ir suns. Dzīvība mata galā karājusies seskam, stirnai, dažādu putnu mazuļiem, nesen ventilācijas trubā iekritis papagailis, kādā veikalā nez no kurienes bija uzradusies un pircējus nobaidīja čūska, aukstās ziemās glābti ledū iesalušie gulbji, kolēģi lauku rajonos nāvei no ķetnām glābuši arī smagākus dzīvniekus - bedrē vai akā iekritušus zirgus, purvā iestigušas govis. Daudzi Latvijas iedzīvotāji vēl atceras pie Olaines upītē atrasto krokodilu.
Ja, redzot nelaimē iekļuvušo dzīvnieku, cilvēkiem neizdodas saviem spēkiem palīdzēt, vienīgais saprātīgais risinājums ir zvanīt uz numuru 112, izsaukt glābējus un paļauties, ka Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta vīri atrisinās radušos problēmu. Dispečers pie VUGD centrālās pults norīko glābējus uz notikuma vietu. Aleksandrs Karatajevs stāsta, ka glābēju rīcību reglamentē VUGD iekšējās lietošanas noteikumi Nr. 3 - Ugunsgrēku un glābšanas darbu veikšanas kārtība. Tie nosaka, ka glābšanas darbi ir pasākumu kopums, lai glābtu cilvēkus un/vai dzīvniekus, kuri bez citu palīdzības nevar izkļūt no riska zonas, un sniegtu pirmo palīdzību visiem cietušajiem, tajā skaitā arī dzīvniekiem. Aleksandrs uzsver: «Lai arī resursi - degviela, darbaspēks un laiks - tiek patērēti vienmēr, par glābēju izsaukumu iedzīvotājiem nav jāmaksā.»
Latvijā pagaidām vienīgā dzīvnieku glābšanas mašīna aprīkota ar dažāda lieluma dzīvnieku būriem, kaķu satvērēju (ja dzīvnieks ielīdis nepieejamā vietā), tīklu klaiņojošu dzīvnieku noķeršanai, cilpu suņiem un kaķiem, ar bieziem cimdiem, kurus satrakojies dzīvnieks nevar pārkost. Kā visās ugunsdzēsēju mašīnās, arī šajā ir saliekamās trepes, pa kurām var uzkāpt līdz trešajam stāvam (laba bērza augstumā). Ja vajag tikt augstāk, glābēji izsauc autokāpnes. Galvenais, lai tās varētu uzstādīt, lai zem kāpnēm būtu stabils pamats. Elementārs dzīvnieku glābšanas aprīkojums esot arī glābēju mašīnām Rīgā un rajonos.
Ar glābēja instinktu
Mūsu valstī dzīvnieku glābējus nekur speciāli nemāca. Neliels kurss tiek pasniegts Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžā. Rimants Moļņiks piebilst, ka galvenā ir prakse, praktiskās mācības daļā uz vietas, aprīkojuma apgūšana un darbā gūtās iemaņas. Rimants pārliecināts: «Liela nozīme ir kopības sajūtai. Varam arī sastrīdēties, bet savas kļūdas jāatzīst, un, kad dodies uz izsaukumu, tad viens par visiem un visi par vienu. Praksē jāsastopas ar dažādiem gadījumiem - ugunsgrēkiem, glābšanu uz ūdens, ķīmiskām katastrofām, ceļu satiksmes negadījumiem un, protams, dzīvnieku glābšanu. Katrā cilvēkā mājo pašaizsardzības instinkts, bet pāri visam ir glābēja instinkts, psiholoģiski tam jābūt katrā glābējā. Ja tas nav asinīs, ugunsdzēsības un glābšanas dienestā tev nav vietas.»
Tieši tāpēc VUGD nav «gadījuma» cilvēku, gandrīz visi te atnāk jaunībā un strādā līdz pensijas vecumam. Aleksandrs šurp atnāca pēc darbošanās skolas jauno ugunsdzēsēju pulciņā un par glābēju strādā jau divpadsmit gadu, Pāvels Amirovs - divdesmit gadu, Andreju Fedosejevu, kurš kļuvis par dzīvnieku glābšanas komandas komandiera pienākumu izpildītāju, pirms četriem gadiem šurp atveda klasesbiedrs Jevģēnijs Haritonovs, kurš glābēja statusā darbojas jau sešus gadus. Rimants pasmaida: «Cilvēki saka, ka darbs ir bīstams, bet tāds tas ir, piemēram, arī taksistiem. Toties meitenēm mūsu darbs imponē.» Pāvels piebilst, ka visi dzīvnieku glābēji ar godbijību un cieņu attiecas pret visu dzīvo radību: «Man pašam ir suns Džeks. Pirms pieciem gadiem ar ģimeni braucām uz policijas suņu audzētavu viņam pakaļ, un tolaik tikai trīs mēnešus vecais kucēns pats mums pienāca klāt, pats mūs izvēlējās. Džeks ir vācu aitu suņa un dobermaņa krustojums, mūsu ģimenes loceklis. Viņš izauga kopā ar manu meitu Agiju. Džeks kopā ar mani darbojās apsardzē, sargāja teritoriju, ir aizturējis likumpārkāpēju, bet pašlaik ir bezdarbnieks, dzīvo mājās. Mums ir arī zivtiņas.»