Nupat saņēmām ziņu, ka Norvēģijas tiesa daļēji apmierinājusi masu slepkavas Andersa Bēringa Breivīka prasību pret valsti par «necilvēcīgajiem» ieslodzījuma apstākļiem. Varētu domāt, ka viņš sists, spīdzināts vai pazemots, bet nē - par necilvēcīgu izturēšanos esot atzīstami ieslodzījuma apstākļi. Proti, tas, ka šis 77 cilvēku slepkava gandrīz piecus gadus turēts vieninieka kamerā. Nu sanāk, ka šo pāridarījumu Norvēģijas valsts būs spiesta ne tikai labot, bet arī maksāt soda iestādē turētā tiesāšanās izdevumus vairāk nekā 35 tūkstošu eiro apmērā.
Esam raduši uztvert, ka cilvēktiesības ir universālas, tās vienādi attiecināmas uz visiem, taču šādi un līdzīgi fakti aizvien biežāk liek aizdomāties, vai mūsu modernā sabiedrība ar to neiet kaut kādā bīstamā strupceļā. Vai cietumsodu vispār būs jēga vairs piespriest, ja pēc šādiem precedentiem «pie prāta vedamo» dzīves apstākļi aizvien vairāk līdzināsies brīvībā esošajiem un ar katru šādu uzvaru viņš apcietinājumu aizvien vairāk uztvers nevis kā sodu, bet iespēju diktēt savus spēles noteikumus?! Vai, šādā «vieninieka sanatorijā» noteikto termiņu nodzīvojis, viņš nožēlos citiem pāri nodarīto, būs mainījies un nevienu vairs neapdraudēs? Protams, te var iebilst, ka arī Latvijas cietumos pabijušie ne par kādiem paraugcilvēkiem pārsvarā gadījumu nepārtop, taču arī šāda realitāte diez vai var kalpot par pamatu tam, lai ieslodzījumu mēs vairs neuzskatītu par pāraudzināšanas instrumentu. Jo galu galā, kas ir svarīgāks - sabiedrības kopumā drošība un princips, ka tās apdraudētājs saņem sodu, kas liek apzināties, ko nodarījis, un to nožēlot, vai cietumnieka komforts?
Totāli pārspīlējumi cilvēktiesību uztverē novēroti arī attiecībā pret tā sauktajām minoritātēm. Spilgts piemērs - čigānu jeb tā saukto romu dzīves apstākļi Rumānijā, un it īpaši Bulgārijā. Pašizolējušies tādos kā anklāvos un dažādu cilvēktiesību projektu rakstītāju aizstāvēti, viņi lieliski apzinās maģisko vārdu «neapdraudiet manas cilvēktiesības» ietekmi un prasmīgi to izmanto. Protams, par cilvēkiem, kuri spiesti dzīvot totālā trūkumā, ir jārūpējas, taču - vai tiktāl, ka šī Eiropas Cilvēktiesību konvencijā nostiprinātā labā griba jau tiek ļaunprātīgi izmantota pret pārējo sabiedrību!? Un vai tik šaurā izpratnē, ka tiesību neaizskaršana attiecināma vien uz tiem, kam palīdz, un mazāk uz palīdzības sniedzējiem? Īpaši situācijās, ja atbalstāmie pat negrasās neko mainīt savā dzīvē, jo tad taču zustu palīdzības saņēmēja statuss.
Varbūt tomēr primārām ir jābūt nevis formālām cilvēktiesībām, bet mērķim, ko ar to piemērošanu (ja vispār tas ir īstais instruments) gribam sasniegt ilgtermiņā?