Situācija VID nav skaista. Rotācija ir ātrs risinājums, lai noņemtu bažas, ka VID turpina strādāt ne pārāk godprātīgi darbinieki. Taču es piekrītu, ka rotācija nav pārāk labs risinājums, īpaši, ja ir jāveido jaunas darbvietas.
Vai jūs kā valsts augstākais ierēdnis varējāt nobremzēt šo procesu, īpaši, ja pats atzīstat, ka piedāvātais risinājums nav labākais iespējamais?
Es esmu pietiekami daudz paudis, ka šis nav labākais risinājums, par to runājis arī ar valdības vadītāju. Tomēr, no otras puses, ja šādā veidā ir iespējams ātri noņemt šaubu ēnu no VID, tad jāteic, ka mērķis attaisno līdzekļus. Par izmaksām mēs varēsim runāt tad, kad būs zināms, vai konkrētie darbinieki piekritīs rotācijai.
Tomēr sabiedrībā ir neizpratne, kāpēc «aizdomīgos» VID darbiniekus nevis atlaiž, bet rotē.
Tāpēc, ka ir nevainīguma prezumpcija. Tie darbinieki, pret kuriem ir neapgāžami pierādījumi par nelikumīgām darbībām, no darba ir atbrīvoti. Mēs runājam par darbiniekiem, ar kuriem ir saistīti zināmi riski, taču nav pierādījumu par kādām viņu nelikumīgām darbībām.
Taču Civildienesta likumā ir norma, ka var atlaist ierēdni, kurš zaudējis uzticību.
Arī uzticības zaudēšana ir jāpamato, turklāt to var apstrīdēt tiesā, un tiesāties var gadiem. Piemēram, Valsts kancelejas pārstāvim drīzumā jādodas uz tiesu, kur bijusī Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāre Kristīne Jarinovska apstrīdējusi savu atbrīvošanu no amata. Un šī tiesas prāva ilgst jau kopš 2009. gada. Es piekrītu, ka atbrīvošanas no amata process valsts pārvaldē ir pārlieku smagnējs. Arī tagad man, sākot savas reformas, būs viens tiesvedības process ar atbrīvotu darbinieku no Valsts kancelejas.
Runājot vēl par rotācijām, valsts augstākie ierēdņi (valsts sekretāri un vietnieki) tiek pārcelti citos amatos visai bieži. Piemēram, kādreizējais Veselības ministrijas valsts sekretārs Rinalds Muciņš kļuva par VRAA direktoru, tad atkal aizrotēja uz VARAM par valsts sekretāru. Savukārt Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs Ringolds Beinarovičs un valsts sekretāra vietnieks Jurijs Spridonovs aizgāja uz finanšu ministres biroju. Un tie ir tikai daži piemēri. Vai šādi procesi ir veselīgi un atbalstāmi?
Ekonomikas ministrijas gadījums ir visvienkāršākais - cilvēkiem piedāvāja darbu politiskā līmenī - ministra birojā. Tā ir viņu izšķiršanās par politisku karjeru. Ja runājam par citiem piemēriem, tad, būsim godīgi, vienmēr, kad nomainās ministrijas politiskā vadība, ir jautājums par sastrādāšanos ar ierēdniecību. Ja izrādās, ka valsts sekretāram ir jāaiziet no konkrētā amata, valsts pārvaldei ir jādomā, kā šādu augsta līmeņa vadītāju nepazaudēt. Tam var palīdzēt rotācija. Tas ir visā pasaulē plaši pazīstams risinājums. Piemēram, Vācijā ir tā sauktā «ziloņu kapsēta» - institūcija, kurā divus gadus uzturas tie augstākā līmeņa vadītāji, kuri ir nomainījušies līdz ar ministriju politiskās vadības maiņu. «Ziloņu kapsēta» ir radīta tādēļ, lai šos augsta līmeņa vadītājus nepazaudētu, lai būtu rezerve. Arī igauņi ir radījuši līdzīgu sistēmu, tur uz deviņiem mēnešiem uz viņu Valsts kanceleju aizrotē tos augstākos ierēdņus, kuri darbu atstāja ministriju politiskās vadības nomaiņas dēļ. Un pa šo laiku skatās, vai neparādās kāda vakance.
Pirms neilga laika izskanēja ziņa, ka Finanšu ministrijas ierēdņu neizdarības dēļ var aizkavēties ES struktūrfondu apguve, jo ir aizkavējusies publisko iepirkumu regulējuma izstrāde. Šādas ziņas ierēdniecības prestižu sabiedrības acīs nevairo.
Tiesa. Taču monētai ir arī otra puse. Latvijā ir ļoti izteikts demokrātiskās līdzdalības process, arī normatīvo aktu saskaņošanā. Ikviena ieinteresētā nevalstiskā organizācija var rakstīt savu atzinumu, izteikt savus iebildumus, taču tādējādi arī ļoti palēnināt visu saskaņošanas procesu. Arī Ministru prezidents ir atzinis, ka laikā, kad viņš vadīja Lielo pilsētu asociāciju, šāda vilcināšanas taktika ir tikusi izmantota. Eiropas Komisijas direktīvas top trīs un četrus gadus. Jautājums, vai mēs to varam atļauties. Arī Valsts kancelejai ir neizpildīti uzdevumi, kur mēs neiekļaujamies termiņos. Tas ir gan objektīvu iemeslu, gan arī neizdarības dēļ.
Tajā pašā laikā virkne deputātu, kuri strādājuši vairākos Saeimas sasaukumos, ir izteikušies, ka parlamentā iesniegto likumprojektu kvalitāte kļūst aizvien vājāka.
Jā, to man arī ir nācies dzirdēt, tostarp no Saeimas Valsts pārvaldes komisijas priekšsēdētāja Sergeja Dolgopolova. Tas, ka kvalitāte ir kritusies, ir arī viņa novērojums. Tas ir jāskata kontekstā ar to, kas vispār notiek valsts pārvaldē. Un notiek paaudžu nomaiņa, labi speciālisti aiziet no darba valsts pārvaldē. Tas daļēji ir algu jautājums, jo tās vairs nav īsti konkurētspējīgas ar privāto sektoru. Iepriekšējās valdības laikā mēs saņēmām atļauju kopā ar Pārresoru koordinācijas centru veikt pētījumu par atalgojuma atšķirību vienādiem amatiem valsts un privātajā sektorā. Sagaidīsim rezultātus, bet acīmredzot kaut kas būs jādara ar algu griestiem.
Bet sabiedrībai aktuāls ir jautājums - vai ierēdnis, kurš līdz šim ir strādājis viduvēji, pēc algu palielinājuma sāks strādāt labāk? Vai tiešām viņa intelektuālā kapacitāte pieaugs?
Nē, tādi brīnumi notiek ļoti reti. Tas ir jautājums par augstākā līmeņa vadītājiem, kuriem sava personāla politika jāveido tā, lai strādātu tikai labi speciālisti. Ja kāds savu darbu veic viduvēji, tam būtu jāatspoguļojas ikgadējā novērtēšanā, ar ko diemžēl tiek grēkots. Mēģina visus novērtēt ar labi vai izcili. Varbūt labāk atlaist divas viduvējības un pieņemt darbā vienu tiešām augstas klases profesionāli.
Bet jūs jau minējāt tiesas prāvas. Vai var cilvēku atlaist tikai tāpēc, ka strādā viduvēji?
Tas ir ļoti piņķerīgi. Valsts pārvaldē nav tik elastīgas pieejas kā privātajā sektorā, kurā var vienoties par kompensācijas izmaksu.
Vai algu palielināšanu ierēdņiem, kas jau tāpat ir jūtīgs jautājums, vēl smagāku nepadara gadījumi, kur var teikt, ka ierēdņu vainas dēļ nav izdarīti kaut kādi darbi, - kā gadījumā ar publisko iepirkumu regulējumu?
Viennozīmīgi. No tā būtu jātiek vaļā. Man šķiet, ka daudz kas ir atkarīgs no vadītāja. Ja ir skaidrs uzstādījums, ka viss jāpaveic termiņos un jāstrādā maksimāli efektīvi, tas noteikti atspoguļosies kopējā darbā. Tā ka no augstākā līmeņa vadītājiem tiešām ir atkarīgs ļoti daudz kas.
Turklāt par augstākā līmeņa vadītājiem mēs nevaram runāt, ka tie būtu slikti atalgoti. Ir vairāki piemēri, kur valsts sekretāri un padotības iestāžu vadītāji saņem vairāk nekā nozares ministrs.
Jā, jo viņi sēž vairākās valsts kapitālsabiedrību padomēs. Kapitālsabiedrību pārstāvniecība ir veca problēma, jo bez amatiem tajās viena pati vadītāja alga valsts pārvaldē nav konkurētspējīga. Piemēram, privātais sektors ļoti daudz iegulda savos augsta līmeņa vadītājos - ne tikai noturēšanā, bet arī apmācībā. Valsts pārvaldes speciālisti ir tādi, kādus par konkrētajām algām mēs varam piesaistīt.
Kāpēc bija šis nepatīkamais gadījums, kad Ministru prezidents ministriju rīcību plānus atdeva atpakaļ pārstrādāšanai?
Tur bija ne tikai kapacitātes, bet arī komunikācijas problēma. Ministrijas nebija sapratušas, kas tiek sagaidīts no rīcības plāniem, kāda detalizācijas pakāpe. Arī Valsts kanceleja iesniedza valdības vadītajam savu plānu ar pieciem veicamajiem uzdevumiem, no kuriem palika tikai trīs, divi tika izsvītroti, jo bija pārāk detalizēti. Ja sākotnēji mums būtu pateikts - izstrādājam tikai lielus un nozīmīgus darbus, mēs uz to būtu arī fokusējušies. Galarezultātā kopējais valdības rīcības plāns ir kvalitatīvi augstāks par iepriekšējiem ar lielāku vispārīguma pakāpi.
Vēl viens sabiedrībai aktuāls jautājums - cik no budžeta izmaksā mūsu valsts pārvalde un cik liels vai mazs ir mūsu ierēdņu skaits salīdzinājumā ar citām valstīm?
No budžeta valsts pārvaldei tiek atvēlētie apmēram 2%. Mums ir 1,9 miljoni iedzīvotāju, no tiem nodarbināti 700 000. Sabiedriskā sektorā strādā 300 000, un tas ietver arī nodibinājumus, biedrības, fondus, valsts un pašvaldību komercsabiedrības. Mums ir vispārējais valdības sektors - 174 000 strādājošo, kas ietver armiju, policiju, kā arī 100 000 pašvaldībās nodarbināto un visas valsts kapitālsabiedrības (piemēram, Latvenergo, Latvijas valsts meži utt.). Ja mēs runājam par tiešo valsts pārvaldi - ierēdņiem -, tad tie ir 54 000 cilvēku. Salīdzinošie dati par Eiropas Savienību ir pieejami par 2014. gadu attiecībā uz vispārējo valdības sektoru. Mums tie ir 9,2% no visiem valsts iedzīvotājiem. Es negribētu teikt, ka mums valsts pārvalde nodarbināto skaita ziņā ir uzpūsta. Tajā pašā laikā tas nenozīmē, ka mums vajadzētu iekapsulēties. Tas ir stāsts par to, vai mums, piemēram, vajag tik daudz kontrolētāju. Taču, no otras puses, kas notiktu, ja PVD vairs nedotos kontrolēs, - kāds saindētos ar vecu pārtiku un nomirtu? Būtu sabiedrības sašutums, kāpēc valsts nekontrolē. Vēl viens jautājums ir par atbalsta funkciju centralizāciju - vai mums visā valsts pārvaldē nebūtu jāizmanto vienota grāmatvedība, personālvadība, IT pakalpojumi. Jāteic, ka daļa valsts sekretāru šo ideju atbalsta, daļa ne. Ir bažas, ka, šos pakalpojumus izlaižot no savas kontroles, tie varētu kļūt nekvalitatīvāki. Taču centralizācija ir tendence daudzās valstīs.
Ierēdņu skaita samazināšana nevar būt pašmērķis. Vai ir plānots pārskatīt funkcijas, veikt to auditu?
Latvijā ir veikti trīs funkciju auditi un visi izgāzušies, jo ikviens ierēdnis spēj pamatot, ka konkrētās funkcijas veikšanai nepieciešami vēl lielāki resursi nekā pašlaik. Es domāju, ka tas ir nemitīgs process, kas jādara iestāžu vadītājam. Nedomāju, ka kādi ietaupījumi būtu jāpanāk direktīvi - pasakot, ka visiem jānogriež 3%. Tas ir nepareizi. Cits stāsts, ja valsts sekretāram pateiktu, ka būtu labi, ja tu katru gadu no sava budžeta ietaupītu vienu procentu. Un esmu pārliecināts, ka tas ir izdarāms.