Neveiksmīga epizode un janvāra beigās pārrautas ceļgala krusteniskās saites nozīmēja ilgstošu rehabilitāciju, bet nu aizsargs cer, ka līdz gada beigām atgriezīsies laukumā. Atgriezīsies vēl spēcīgāks.
Piektajā gadā Kauņā jau jūties kā īsts lietuvietis?
Tieši Kauņā jau visu laiku nebiju. Vienu sezonu nospēlēju Panevēžā, bet principā, jā - šeit esmu kā savējais. Valodas barjeras gandrīz nav. Visu saprotu. Arī komandā es un igaunis Sīms Sanders Vene tiekam pieskaitīti vietējiem, jo esam šeit jau vairākus gadus un brīvi runājam lietuviski.
Kādā valodā laukumā domā?
Spēles laikā vairāk domāju lietuviski, jo kombinācijas tomēr jāsaka lietuviski, vai arī angliski, ja laukumā ir amerikānis.
Cik pareizi ir apgalvojumi, ka latviešu un lietuviešu valoda ir ļoti līdzīga?
Vispār ir līdzīgas, lai gan ir dažādas nianses un atšķirības. Jau pirmajā gadā, kad atbraucu uz šejieni, daudz lietu uzreiz varēju saprast, vienīgi īsti nevarēju neko pateikt.
Latvijā un Lietuvā līdzīgs esot arī basketbola stils...
Es uzskatu, ka stilu vairāk nosaka tas, kādi spēlētāji ir komandā. Ja ir labi metēji, kāpēc uz viņiem nespēlēt? Viss ir atkarīgs no komandas stiprajām īpašībām un pretinieku vājumiem. Favorīti parasti ir tie, kuriem ir labi garie, jo tas paver vairāk iespēju dažādot savu spēli. Labi garie arī atraisa rokas ārējiem spēlētājiem. Tāpēc arī pēdējos gados lietuvieši, manuprāt, aizsteigušies latviešiem basketbolā priekšā, jo viņiem ir daudz tiešām ļoti augstas klases garo spēlētāju.
Kāpēc tā, lietuvieši ir garāka nācija?
Viņiem ir vairāk spēlētāju, no kuriem izvēlēties, jo vienkārši vairāk bērnu trenējas basketbolā. No jaunatnes komandām nāk daudz spēlētāju, tostarp arī garie - katru gadu parādās jauni 210, 215 centimetru gari spēlētāji. Mums tāds viens parādās reizi piecos gados. Viņu problēma ir mazie spēlētāji. Centra pozīcijā viņiem ir vairāki spēlētāji no NBA, Eirolīgas, savukārt pirmā numura pozīcijas spēlētāji viņiem jāmeklē Eiropas kausa līmeņa komandās.
Kā lietuvieši skatās uz Latvijas basketbolu?
Šogad viņi spēlēja pasaules čempionātā, tāpēc uz mums neskatījās vispār (smejas), tomēr, kad viņi spēlē pret mums, cik zinu, vienmēr gatavojas ar pilnu nopietnību, jo apzinās, ka cīņas pret Latviju vienmēr ir smagas. Viņi mūs ciena. Jāsaprot, ka Lietuvā izlasē visi spēlētāji ir no NBA vai Eirolīgas. Mums, cerams, kādreiz arī tā būs, bet pagaidām tā nav, tāpēc kā nefavorītiem jāmēģina viņus pārsteigt. Lai arī Lietuva basketbolā parasti ir skaitījusies labāka par Latviju, es ceru, ar laiku mēs viņus noķersim. Mums aug laba jaunā paaudze.
Tostarp aug arī Kaspars Vecvagars - esi Latvijas vai Lietuvas basketbola produkts?
Mums patīk dalīt basketbolu tādos vai citādos spēles stilos, bet es domāju, ka basketbols kā sporta veids jau visās valstīs ir vienāds. Visur spēlē ar bumbu, kuru mēģina dabūt grozā. Cenšos strādāt, lai to varētu izdarīt pēc iespējas labāk, īpaši neieciklējoties uz nacionalitāti. Svarīgākais ir kļūt par labāku spēlētāju, pilnveidot savu meistarību. Tāpēc arī negribētos, lai mani pieskaita pie latviešu, lietuviešu vai kāda cita stila, bet vērtētu to, cik augsta ir sasniegtā meistarība, kādas ir prasmes un cik gudri to spēli spēlē.
Kādas ir tavas vērtības basketbola laukumā?
Es vēl taustos. Īpaši jau pieaugušo basītī, kur tomēr esmu bijis pavisam nedaudz. Pagājušajā sezonā spēru tikai pirmos soļus, pirmo reizi sanāca izjust to augstāko līmeni, lai varētu saprast, kas jāpaveic, lai tur nokļūtu. Tas nav nekas nesasniedzams - ar gudru, pareizu darbu to var izdarīt. Man pašam nepatīk īpaši izcelt savas stiprās un vājās īpašības, bet skaidrs, ka mans trumpis ir ātrums, ar kura palīdzību man ir iespēja iegūt daudz citu priekšrocību. Man patīk vadīt spēli un radīt situācijas gan partneriem, gan sev. Negribu būt spēlētājs, kurš stāv savā stūrīti un gaida piespēli. Man patīk būt tam, kurš ir ar bumbu un veido to uzbrukumu.
No kuriem spēlētājiem centies ņemt priekšzīmi?
Es ļoti daudz skatos basketbolu, vēroju spēlētājus un cenšos no viņiem pēc iespējas vairāk paņemt, bet tādu vienu es negribētu izcelt, jo man būtu jāsauc ļoti daudz šādu spēlētāju. Teiksim, šobrīd man sanāk darboties plecu pie pleca ar [vienu no pēdējo gadu labākajiem Lietuvas basketbola aizsargiem] Šarūnu Jasikeviču, kurš basketbolā sasniedzis nenormāli daudz. No viņa var mācīties un mācīties, kaut vai tikai klausoties, ko viņš runā. Tas, ka man bija iespēja ar viņu kopā spēlēt un trenēties, man ļoti daudz dos. Svarīgi ir šo informāciju prast pareizi izmantot. Kā viņš pats man ir teicis - ja turpināšu darīt visu tikpat centīgi kā līdz šim, varu sasniegt visu, ko vien gribu.
Teici, ka Lietuvā sevi izjūti kā savējo, bet vai no tevis kā no viesspēlētāja klubā netiek prasīta lielāka atbildība, pienesums spēlē?
Man nekad nav bijušas problēmas ar attieksmi un atdevi. Ar neatlaidību un cīņassparu spēlēs un treniņos esmu arī iekarojis vietu komandas sastāvā. Tam, ka esmu latvietis, nevis lietuvietis, īpaši lielu vērību šeit nepievērš, jo viņi mani uztver kā savas sistēmas audzēkni un tā arī ar mani strādā. Žalgiris klubā ir svarīgi pierādīt Lietuvai, Eiropai, pat pasaulei, ka šī jauniešu sistēma darbojas, un tajā var izaudzināt labus spēlētājus. Ja paskatās Lietuvas izlasē - gandrīz viss kodols ir izgājis Žalgiris kluba sistēmu. Izņēmums ir tikai Jons Valančūns, bet pārējie ir izauguši šeit, Kauņā. Viņi uz mani skatās kā uz savējo, jo esmu no viņu sistēmas. Kā piemēru varu minēt arī pašreizējo situāciju, jo pēc atlabšanas no krustenisko saišu plīsuma šobrīd fiziski it kā jūtos labi, varētu arī sākt trenēties kopā ar lielo grupu, taču viņi mani nesteidzina. Grib, lai kārtīgi visu sadziedēju, jo zina, ka labāk ir visu izdarīt līdz galam. Viņiem neinteresē mani šobrīd uz tām piecām minūtēm spēles laika nodzīt, bet gan izveidot par spēlētāju, kurš varētu dot lielāku ieguldījumu nākotnē.
Kādā pozīcijā sevi redzi kluba sistēmā? Vai ir pārliecība, ka pēc pilnvērtīgas atgriešanās būs iespēja cīnīties par vietu sastāvā?
Šajā ziņā īstu bažu nav. Esmu šeit, trenējos blakus visiem, ģērbtuvēs esam kopā. Par izredzēm tikt sastāvā šobrīd ir grūti spriest, jo, godīgi sakot, es pat nezinu, ko pēc tik ilga laika varu izdarīt laukumā. Gaidu to brīdi, kad varēšu spēlēt. Treniņos it kā iet labi, fizisko testu rezultāti bija pat labāki nekā pirms traumas. Daudz, protams, būs atkarīgs no trenera un viņa redzējuma par manu lomu komandā, taču no savas puses esmu gatavs darīt visu, lai pierādītu, ka varu palīdzēt.
Kā sezonas sākumā izskatās tavi tiešie konkurenti par vietu sastāvā?
Abi jaunie saspēles vadītāji [Luks Lekavičs un Vaids Kariņausks] sezonas sākumā ir ļoti labi iespēlējušies, taču apzinos, ka viss būs atkarīgs no manis. Ja spēlēšu labi, tikšu laukumā, ja nespēlēšu labi, mēģināšu sevi pierādīt treniņos. Treneri mani zina, komunicē ar mani, tāpēc esmu pārliecināts, ka iespējas man tiks dotas. Viss būs atkarīgs no tā, kā tās izmantošu.
Pavasarī pēc līdzīgas traumas laukumā sekmīgi atgriezās Dāvis Bertāns - vai esat apspriedušies, kā un ko pareizāk darīt?
Pēdējā laikā tieši par celi esam runājuši mazāk. Man vairāk viņam bija jautājumi tad, kad izgāju rehabilitāciju, par dažādām niansēm. Vērtīgākais, ko viņš man ieteica, lai es to visu neuztveru kā baigo notikumu, kā kaut ko ļoti sliktu. Visam, kas notiek, ir savi iemesli. Nu man ir bijis ļoti daudz laika strādāt pie dažādām citām tehnikas lietām.
Laikā, kad nevarēji spēlēt, grūtāk bija fiziski vai psiholoģiski?
Drīzāk psiholoģiski, jo pagājušajā sezonā bija brīži, kad mums bija problēmas ar traumām, un saspēli vadīja ne tikai otrās, bet arī trešās pozīcijas spēlētāji. Tad gan man iekšēji bija ļoti nepatīkama sajūta, jo sapratu, ka spēlētu ap divdesmit minūtēm, ja būtu vesels. Bija grūti, taču šobrīd par to ļoti nepārdzīvoju. Ja pieiet ar vēsāku prātu, tam visam var tikt pāri.
Pēdējos gados krusteniskās saites plīsušas vairākiem Latvijas jaunajiem basketbolistiem - tev, Dāvim Bertānam, Jānim Bērziņam...
Jā, bet šāda trauma karjerā piemeklē trīsdesmit procentu futbolistu un basketbolistu. No tās nekādi nevar izvairīties. Īpaši jau mūsdienās, kad basketbols ir daudz fiziskāks, ātrāks. Var, protams, kaut kā samazināt traumu risku, pareizi trenējoties, labi un kārtīgi ēdot, taču nekad nezini, kad tā saite var plīst.
Kāda bija sajūta dienā, kad saprati, ka nu sezona un daļa nākamās ir jau galā?
Tā apziņa, ka priekšā ir operācija, pēc kuras nevar spēlēt sešus līdz deviņus mēnešus, nav patīkama, taču, paskatoties, cik spēlētāju tam gājuši cauri un tomēr atgriezušies un spēlējuši tikpat labi, ja ne labāk, - tas spēcina. Tagad es jūtos ļoti labi. Ceru, ka atgriezīšos un arī spēlēšu ļoti labi.
Paveicās, ka apkārt bija cilvēki, kuri to pieredzējuši un tiešām spēja palīdzēt?
Jā, tā varētu teikt. Arī manam tēvam [bijušajam izlases basketbolistam Arnim Vecvagaram] jaunībā bija tāda trauma. Viņš stāstīja, ko viņš darīja pareizi vai nepareizi un kādas tajā laikā bija iespējas. Man bija, kam pajautāt, un zināju, ka tā informācija nebija no tukša gaisa izzīsta. Tā bija no cilvēkiem, kuri to ir piedzīvojuši un zina, kas jādara.
Kad atkal redzēsim tevi laukumā?
Man negribētos neko prognozēt, bet ceru, ka tas notiks drīzumā. Mans mērķis ir atgriezties līdz jaunajam gadam. Nopietni trenēties varēšu jau pavisam drīz, un tad jau no treneriem būs atkarīgs, kad viņi saskatīs iespēju mani likt spēļu ritmā.
Klubs atgriešanos nesteidzina, bet līguma laiks turpina ritēt?
Par to pārāk nedomāju. Pirms gada parakstīju līgumu pēc sistēmas divi plus viens gads. Pēc šīs sezonas tas tiks izskatīts, taču par to šobrīd neuztraucos. Man ir uzdevums, kas ir jāizpilda. Kad būšu atpakaļ par simt procentiem un darīšu visu pareizi, viss nokārtosies.