i., uz Eiropas izaugsmes rēķina) tāpat vien izšļūksim no krīzes. Latvija vēl arvien dzīvo pāri saviem līdzekļiem. Ekonomikai augot tikai dēļ atgūšanās pasaulē un pašiem to neveidojot spēcīgāku, budžeta sabalansēšanā vēl arvien pārāk liela loma būs izdevumu mazināšanai - jaunas darbvietas veidosies gausi, aktīvākajiem bezdarbniekiem liekot emigrēt, pasīvākajiem - zaudēt jau tā ne visai spožās prasmes un arvien vairāk attālināties no iespējas iegūt labi atalgotu darbu. Protams, budžeta deficītu var mazināt, arī iekasējot vairāk nodokļu.
Iekasēt vairāk ne vienmēr nozīmē celt nodokļu likmes. Jo īpaši, ja ēnu ekonomika pieaug. Pērnā gada sākumā (aptuveni tāpat kā iepriekšējos gados) nodokļu ieņēmumi veidoja gandrīz 30% no IK, turpretim gada nogalē tie bija tikai 25%. Šī gada 1. ceturksnī 44% no oficiāli strādājošiem pēc nodokļu nomaksas saņēma mazāk nekā Ls 200 mēnesī, pirms gada tādu bija 32%. Algas turpina samazināties, bet mazumtirdzniecības apgrozījums un uzkrājumi pamazām pieaug… tātad budžetam nokrāpto iedzīvotāji tērē paši.
Sabiedrības motivācija maksāt nodokļus mazinās, un, lai šo tendenci lauztu, plānotajām izmaiņām nodokļu politikā tas jāņem vērā. Šoreiz tikai par diviem nodokļiem un tikai galvenajos vilcienos - iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN) un nekustamā īpašuma nodokli mājoklim (NĪN).
Lai mazinātu izvairīšanos no nodokļiem, ne tikai jāizvēlas grūtāk apejama nodokļu bāze, bet godīgajiem nodokļu maksātājiem ir jānotic, ka tas nenotiek uz viņu rēķina. Proti, jāmazina nodokļu sloga regresivitāte (t. i., slogs jāmazina mazturīgajiem, jāsaglabā nemainīgs iedzīvotājiem ar vidējiem ienākumiem, nedaudz jāpalielina turīgajiem), bet galvenais - sāk maksāt tie, kas pašlaik nodokļus apiet. Veids, kā to panākt, ir palielināt IIN neapliekamo minimumu, samazināt IIN likmi, palielināt NĪN.
Pēdējais padara izvairīšanos no nodokļiem grūtāku - nekustamo īpašumu noslēpt nevar. Ja nevaram iekasēt nodokļus ienākumu gūšanas brīdī, tad to vieglāk izdarīt, kad līdzekļi tiek tērēti. Ja kadastrālo vērtību pietuvina tirgus vērtībai, tas uzliek lielāku slogu sabiedrības turīgākajai daļai. Aizbildināties, ka tas ir netaisnīgi, jo kāds nevarēs nodokli samaksāt, nav pamata - parādu var uzkrāt un pret to izlaist valsts parādzīmes. Īpašuma mantošanas vai pārdošanas gadījumā valsts nodokļa parādu atgūs. Otrais priekšlikums dara būšanu ēnu ekonomikā mazāk pievilcīgu, mazina legāli strādājošo uzņēmumu izmaksas vai palielina strādājošo algas. Savukārt pirmais priekšlikums mazina nodokļu slogu mazturīgajiem un ļauj maksāt lielāku NĪN nodokli. Lai darītu būšanu ēnu ekonomikā grūtāku un novilktu ticamu līniju nelegālu ienākumu pierādīšanai, jāievieš nulles deklarācija un, iespējams, amnestija par līdzšinējo izvairīšanos no nodokļu nomaksas.
Lai iedzīvotāji noticētu šādām pārmaiņām, tām jābūt vienlaicīgām un pietiekami straujām. NĪN palielināšana nākamgad un IIN samazināšana tikai pēc vairākiem gadiem ticību nodokļu sistēmai nevairos. Nevar ar pātagu vicināties tagad, bet burkānu solīt tikai kaut kad nezināmā nākotnē. Ja izmaiņas būs pakāpeniskas un pārāk maziem solīšiem, tad tūlītēji ieguvumi no legalizēšanās būs mazi un nedos vajadzīgo efektu. Tehniski šādas izmaiņas ir iespējams izmodelēt tā, lai nodokļu sloga regresivitāte mazinātos un budžetā ienāktu vairāk līdzekļu.
Diemžēl ir vēl viens aspekts, kas līdz šim nav pietiekami pārrunāts. Proti, reģionālais. Izņemot Rīgu, tās tuvējo apkārtni un, iespējams, Ventspili, pašvaldībām NĪN palielinājums nekompensēs zaudējumus no IIN izmaiņām. No lielajām pilsētām tikai Rīgā un Ventspilī oficiālā alga ir lielāka par vidējo tautsaimniecībā. Tas nozīmē, ka neapliekamā minimuma paaugstināšana pašvaldībām ar zemāku vidējo algu mazinās ieņēmumus. Savukārt no mājokļu kadastrālās vērtības vairāk nekā puse ir koncentrēta tieši Rīgā, kas dos lielākus ieņēmumus Rīgai.
Ja visā Latvijā tiks piemērotas vienotas nodokļu likmes (kas būtu tikai loģiski), Rīgas budžets pieaugs, turpretim citur mazināsies. Ja to nekompensēs, reģionālās atšķirības pieaugs. Piemēram, pašvaldībām ar mazākiem līdzekļiem būs grūti attīstīt infrastruktūru un piesaistīt investīcijas, tādējādi Rīgas nozīmība arvien pieaugs.
Lai šādi nenoplicinātu reģionus, ir nepieciešams veidot kompensācijas mehānismus. Piemēram, palielināt pašvaldību daļu IIN, ieviest dalīto uzņēmumu ienākuma nodokli, aktualizēt izlīdzināšanas fonda nozīmību.
Jā, šādas izmaiņas nodokļu politikā ir sarežģītas no ekonomiskā, bet jo īpaši no politiskā viedokļa. Ļoti dažādu interešu grupu iesaistīšanās procesu darīs smagu. Ir risks, ka būtiski elementi kompromisu dēļ pazūd un rezultāts ir vājš. Bet vai ir cits risinājums? Budžeta sabalansēšana bez ēnu ekonomikas mazināšanas nebūs veiksmīga. Ja netiks uzlabota motivācija legalizēties, būs tikai pātaga un kāds mistisks burkāns kaut kad tālu nākotnē, budžeta konsolidācija tiks uzkrauta plecos tiem, kas nodokļus vēl arvien godīgi maksā… diemžēl šādu maksātāju var kļūt arvien mazāk. Un tad izdevumi jāmazina vēl vairāk un viss sākas no gala.
Ja aprakstītais mehānisms šķiet pārāk sarežģīts, varbūt der mācīties no citiem? Un nav jāmeklē tālu - Igaunijā ar samērā līdzīgu IK kritumu un līdzīgām izmaiņām nodokļu politikā nodokļu īpatsvars IK pieauga no iepriekš vidēji 32% līdz 36% pērn. Igauņi var! Un mēs?
*Swedbank galvenais ekonomists Latvijā, Stratēģiskās analīzes komisijas biedrs