» Juridisku iemeslu dēļ šī tēze gan pārtapusi par «okupācija bija, bet okupanti ir tikai atsevišķi cilvēki, nevis visi krievi vai nepilsoņi, vai bijušie komjaunieši utt.». Viens no Vienotības sarunvedējiem koalīcijas veidošanas sarunās Artis Pabriks vienošanos nekautrējas saukt par vēsturisku un tuvu ideālai, jo tā kliedējot bažas, ka kāda partija varētu mēģināt vērsties pret krievvalodīgajiem kā kopienu. Dienas aptaujātie starptautisko tiesību eksperti gan aizrāda, ka jautājums par okupāciju un okupantiem jau noregulēts starptautiskajās un konstitucionālajās tiesībās un šādam partiju parakstītam dokumentam juridiska spēka ir maz.
Nozīme pārspīlēta
Starptautisko tiesību eksperts, Oksfordas universitātes doktors Mārtiņš Paparinskis par vienošanās nozīmīgumu ir skeptisks. Viņš norāda, ka valdības deklarācijā vai citos līdzīgos dokumentos par okupāciju teiktais neietekmējot starptautiskajās vai konstitucionālajās tiesībās jau pastāvošo šī jautājuma regulējumu, kas analizēts arī vairākos Satversmes tiesas spriedumos: «Teikt, ka Saeimas un Ministru kabineta deklarācijām var būt tikai ļoti neliela pievienota vērtība šāda ranga juridiskiem argumentiem, būtu pārspīlēt šo deklarāciju juridisko nozīmīgumu.» Starptautiskās un konstitucionālās tiesības jau aizliedzot, piemēram, patvaļīgi kādam atņemt pilsonību un atzīstot nepilsoņu juridiskās saiknes ar Latviju, līdz ar to bailēm par pret krievvalodīgajiem vērstu «deokupāciju» vai «dekolonizāciju» tik un tā nav pamata.
Viņš arī piebilst, ka starptautiskie līgumi tādu terminu kā «okupants» attiecina nevis uz fiziskajām personām, bet uz okupējošo valsti, līdz ar to kādu saukt par okupantu nebūtu juridiski korekti. Atsevišķu cilvēku atbildību par kara noziegumiem vai noziegumiem pret cilvēci gan varot vērtēt, bet tiesiskā valstī to dara tiesu vara, nevis politiķi.
Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes lektors Māris Lejnieks piebilst, ka jēdzienu «okupants» tieslietās var mēģināt attiecināt uz militārpersonu, kas okupāciju īstenojusi, bet ne uz civiliedzīvotājiem, pat ja to ievešanu Latvijas teritorijā veikusi okupācijas vara. Piemēram, termins «civilokupanti», ko šad tad attiecībā uz PSRS laika imigrantiem lietojuši nacionāli noskaņotie Latvijas politiķi, ir nekorekts. «Tas ir vienkārši politiķu izdomājums,» norāda M. Lejnieks.
Deokupācija - «bleķis»
Par spīti tam, ka jauno koalīcijas vienošanos parakstīja gan Vienotība, gan Zatlera Reformu partija (ZRP), gan NA, pēdējie nedaudz vēlāk nāca klajā ar savu «izpratnes skaidrojumu» par atsevišķiem vienošanās punktiem, cita starpā arī par okupantu jautājumu. Kaut arī tas šķietami ir pretrunā ar iepriekš parakstīto vienošanos, pārējie koalīcijas veidotāji šādas bažas noraida.
«Veidojot koalīciju, bija svarīgi cīnīties ar stereotipiem, kas var tikt izmantoti politikā. Viens no tiem, ko reizēm izmanto arī radikālāk noskaņoti SC politiķi, ir - ja tiks atzīta okupācija, krievvalodīgos var mēģināt, piemēram, deportēt. Ar vērtību paziņojumu parādām, ka okupācija bija, bet šādas bailes, vienkārši izsakoties, ir bleķis,» skaidro A. Pabriks.
«Vienošanās ir jālasa tā - mēs atzīstam okupāciju, bet nav kādas etniskas vai sociālas grupas kolektīvas atbildības par to. Demokrātiskās valstīs arī jebkura kriminālā vai jebkāda cita atbildība tiek vērtēta individuāli, nevis attiecinot to uz veselu kopienu, kā to darīja Hitlers ar ebrejiem,» norāda politiķis.
Arī ZRP līderis Edmunds Sprūdžs vienošanos skaidroja līdzīgi. Viņš arī uzsvēra, ka partijas šo punktu ļoti rūpīgi izstrādājušas, lai neizslēgtu, ka kāds okupācijā vainojamais vēl var atrasties. «Juridiski nevar pateikt, ka okupācija bija, bet okupētāju nav. Kāds jau Latviju okupēja. Tas, ko vēlamies pateikt, ir - ka visus nepilsoņus vai, pasarg Dievs, krievvalodīgos, nevar apsaukāt par okupantiem,» uzsver E. Sprūdžs.
SC saredz divkosību
Savukārt NA pārstāvis sarunās Gaidis Bērziņš Dienai skaidroja, ka apgalvojums, ka nav okupantu Latvijā vispār, nav ticis pieņemts: «Pilnīgi noteikti var teikt, ka Latvijā nav etnisko grupu, kas būtu atbildīgas par okupāciju vai tās sekām, bet nevar izslēgt, ka ir atsevišķi cilvēki.» Jautāts, vai tas nozīmē, ka arī NA pārstāvji turpmāk savā publiskajā retorikā atturēsies no vārda okupanti piesaukšanas, viņš gan nebija tik pārliecināts. Viņaprāt, runājot par mūsdienu situāciju, vārdu okupanti varētu attiecināt tikai uz konkrētām personām, bet, debatējot par vēsturi, «nevaram iebāzt galvu smiltīs un izlikties, ka okupantu nav bijis».
Kaut gan koalīciju veidojošo partiju vienošanās uztverama kā mēģinājums nomierināt krievvalodīgos Latvijas iedzīvotājus, ka pret viņiem neviena valdošā partija nevērsīsies, no valdības veidošanas atstumtā SC līderis Jānis Urbanovičs nekavējas paust tai neuzticību: «Padomājiet paši - ja šim it kā samierinošajam kompromisam ir iespējamas atrunas [ko izdarījusi NA], tad kāda no tā jēga? Te parādās valdošās koalīcijas divkosība.»