Sens jautājums
Par to, ka jāaizsargā trauksmes cēlāji, runā jau sen, īpaši svarīgi tas kļuva 2010. gadā, kad Ilmārs Poikāns (KPV LV) jeb Neo noplūdināja Valsts ieņēmumu dienesta (VID) datus, atklājot nevienlīdzīgo attieksmi pret valsts sektorā strādājošajiem. Eksperti gan nav vienisprātis, vai konkrētais gadījums būtu klasificējams kā trauksmes celšana, tā kā viens no priekšnoteikumiem ir, ka informācijai jābūt gūtai, veicot darba pienākumus.
Iespējams, šāds likums būtu vērtīgs arī tagad, kad bijušais veselības ministrs Guntis Belēvičs vērsies ar iesniegumu tiesībsargājošajās iestādēs, apgalvojot, ka par viņa operāciju publiskotas neizpaužamas ziņas. Labā ziņa gan ir tā, ka, ja viss ritēs pēc plāna, jau 1. janvārī stāsies spēkā Trauksmes cēlāju likums.
«Galvenais ieguvums, manuprāt, ir tas, ka ar šādu likumu valsts pirmoreiz pasaka, ka trauksmes celšana ir atbalstāma un ka ar trauksmes celšanu iedzīvotājs var veicināt problēmas risināšanu sabiedrības interesēs,» uzsver Valsts kancelejas (VK) pārstāve Inese Kušķe. Tikai neliela daļa iedzīvotāju gatavi ziņot par pārkāpumiem pat tad, ja viņiem ir nopietns pamats uzskatīt, ka tādi pastāv. Iemesli, kāpēc cilvēki izvairās sniegt sev pieejamo informāciju, ir dažādi. Biedrības Delna vadītājs Jānis Volberts stāsta, ka savā praksē vairākkārt sastapies ar gadījumiem, ka trauksmes cēlāji saskārušies ar izrēķināšanos: «Veidi ir dažādi, piemēram, prēmiju un papildu brīvdienu «nogriešana», pārsēdināšana uz mazāku, sliktāku kabinetu, attieksmes maiņa, atlaišana. Ir gan likumīgi, gan pretlikumīgi līdzekļi, kas tiek izmantoti.» Reizēm represijas esot tik stipras, ka cilvēks pats spiests aiziet no darba vai pat saskarties ar nopietnām veselības problēmām. Šā iemesla dēļ būtiski ne vien veicināt iedzīvotāju vēlmi ziņot, bet arī izstrādāt mehānismus, kas pasargās indivīdus un ļaus tiem būt anonīmiem. Jurists Jānis Veide uzskata, ka Latvijā tas ir īpaši svarīgi nelielo mērogu dēļ, proti, «ja tiek ziņots par korupciju kādā valsts departamentā, kurā strādā vien padsmit cilvēku, izskaitļot trauksmes cēlāju nav grūti». Neskatoties uz bailēm, Delnā vien pērn griezušies ap 70 trauksmes cēlājiem. J. Volberts atklāj, ka lielākoties tie ir jauni cilvēki, kas vēlas dzīvot labākā valstī un nebaidās tikt atlaisti. Eksperti cer, ka līdz ar tiesisku aizsardzību ziņotāju kļūs vairāk.
Satrauc gala rezultāts
«Būtisks jautājums ir, kas notiks, kad likumprojektu aizsūtīs uz Saeimu. Pat ja tas ir labs, tur, ja kāds ļoti grib, visu to pasākumu var nobremzēt un pārvērst par farsu,» saka I. Poikāns. Līdzīgas bažas pauž arī citi Dienas uzrunātie. I. Kušķe norāda, ka nevajag skriet laikam pa priekšu, jo likumprojekts vēl pat nav sasniedzis Ministru kabinetu, taču atzīst, ka turpmākie posmi varētu būt izaicinoši.
Ne mazāk svarīgi ir, vai uz papīra rakstīto varēs iedzīvināt praksē un tiešām nodrošināt trauksmes cēlāju aizsardzību, kuras viens no svarīgākajiem posmiem ir anonimitāte. J. Veide zina teikt, ka līdz šim valsts iestādēs ar to gājis dažādi, kā piemēru viņš min kādu gadījumu, ka persona ar sev pieejamo informāciju par iespējamu pārkāpumu griezusies VID anonīmajā tālrunī un pēc pāris stundām saņēmusi atpakaļ zvanu ar paskaidrojumiem, kāpēc nav pamata satraukumam. «Par kādu anonimitāti var būt runa, ja atzvana uz tavu numuru,» viņš noteic.
Ir arī citi aspekti, kas līdz šim nav atrisināti, tostarp finanšu jautājums, kurā neskaidrību ir vairāk nekā skaidrības. Atvēlētie naudas līdzekļi tiešā ziņā ietekmēs mehānisma izveidi un efektivitāti. Tiek domāts arī par sabiedrības izglītošanu, sociālo kampaņu veidā mācot un skaidrojot, ka ziņošana par iespējamiem vai notikušiem pārkāpumiem nav nekas slikts un tā var panākt ievērojamus uzlabojumus gan atsevišķās iestādēs, gan valstī kopumā. Pasaules praksē ir piemēri, ka, ceļot trauksmi, ietaupītas lielas summas nodokļu maksātāju naudas un izglābta vairāku cilvēku dzīvība.
Trauksmes cēlāju aizsardzības pasākumi tiek īstenoti daudzās valstīs, taču mehānismi ir dažādi, piemēram, ir vietas, kurās par ziņojumu, kas palīdz novērst apjomīgu korupciju, persona saņem atlīdzību. Jāatzīmē, ka Latviju nevar ierindot «atpalikušo» valstu pulciņā - tiesisko regulējumu tikai tagad izstrādā arī Zviedrijā un Francijā.