Jaunais process, kas drīzumā sāksies līdz ar Parīzes vienošanās akceptēšanu, būs mehānismu radīšana tam, kā uzraudzīt valstu progresu izmešu samazināšanā un kas notiks, ja kādas valsts sniegums neatbildīs tam, ko tā būs apņēmusies.
Latvijas gadījumā mums jādomā ne tikai par izmešu samazināšanu, bet arī par laicīgu adaptēšanos klimata pārmaiņām. Jāpārdomā transporta, lauksaimniecības un mežsaimniecības nozaru darbības principi. Īpaši jāņem vērā, ka koksne ir tikai redzamā aisberga daļa, runājot par CO2 piesaisti, jo lielākais oglekļa daudzums ir piesaistīts ne jau kokaudzē, bet gan augsnē. Mūsu izaugsme jābalsta uz nenoplicinošu dabas resursu izmantošanu un tīrajām, bezatkritumu tehnoloģijām. Attīstot cirkulārās ekonomikas modeli, var daudz mācīties no dabas, kurā arī notiek preču un pakalpojumu ražošana, bet atkritumu nav. Attīstībai jārespektē, ka daļa dabas resursu ir galīgi un tie nevar atjaunoties.
Ja pašreizējā lauksaimniecība un mežsaimniecība būtu nenoplicinoša, samazinātos nepieciešamība pēc aizsargājamo teritoriju noteikšanas.
*Pasaules Dabas fonda valdes priekšsēdētājs