Gluži blakus pat satrāpījušies abu izrāžu datumi. Taču tādus solistus, kādus Čaikovska «lirisko ainu» brīvdabas iestudējumā Siguldas pilsdrupu skaistajā dabas ainavā piedāvāja Dainis Kalns XIX Opermūzikas svētkos, Opera piedāvāt nevar. Pirmkārt, pasaules operzvaigzni Maiju Kovaļevsku Tatjanas lomā, kurā viņa sajūsminājusi gan publiku, gan recenzentus, debitējot slavenajā Glaindbornas festivālā 2008. gadā un Vīnes Valsts operā šīs vasaras ieskaņā.
Oņegina vēsture Tatjanas galvā
Dzīve izveidojusies tā, ka Maija Kovaļevska dzimtenē dzirdama tikai reizi divos vai trijos gados un tikai Opermūzikas svētkos Siguldā, nevis uz Baltā nama skatuves dēļiem, kur pēdējoreiz redzēta Grāfienes lomā Mocarta operas Figaro kāzas iestudējumā 2005. gadā. Pēc Daiņa Kalna rīkotajām izrādēm Siguldā un Ventspilī klausītājiem dota vēl viena iespēja dzirdēt Maiju Kovaļevsku - šovakar, 5. augustā, labdarības koncertā Rīgas Domā.
Dziedātāju, kura savu ceļu sāka tieši uz Opermūzikas svētku skatuves, kur atveidojusi jau vairākas lomas, Jevgeņija Oņegina izrādē sastapām kā nobriedušu, pārliecinošu skatuves mākslinieci - īstu operas dīvu vislabākajā nozīmē, kurai radīt spilgtu, ticamu un patiesi saviļņojošu skatuves tēlu vairs netraucē nekādas «tehniskās» problēmas. Viņas Tatjana uz skatuves dzīvo: kvēli un liktenīgi iemīlas no pirmā acu uzmetiena, pārdzīvo augstprātīgi pamācoša atteikuma pazemojumu un sāpes, līdz izaug stipra, spējīga nelokāmi pateikt «nē» arī pati sev. Viss Tatjanas jūtu un dzīves ceļojums atainojas Maijas balsī, kurā bagātīga vokālo krāsu palete apvienojas ar izteiksmes vienkāršību un intonāciju izteiksmību, savukārt dabas dotais toņa dzidrums apvienots ar slāvisku siltumu. Un ar īstu itāļu skolu, kas arī krievu operai nāk tikai par labu. Izcila ir arī viņas dikcija, dzirdams katrs vārds.
Maija Kovaļevska ir arī lokans materiāls režisora rokās, ļaujoties iestudējuma veidotāja, starptautiski pieprasītā Krievijas režisora Jurija Aleksandrova redzējumam, kurš atklāj Tatjanu kā rakstnieci. Varbūt viņa raksta dienasgrāmatu par pašas piedzīvoto? Tikpat iespējams, ka bīstami eksaltēti pārdzīvo topošā romāna izdomāto stāstu, sevi identificējot ar galveno varoni. Varbūt... Šāds lasījums - viss notiek Tatjanas galvā - ir gana pārliecinošs, un nav nekas principiāli jauns. Galu galā arī LNO Andreja Žagara iestudējums noslēdzas ar Tatjanas kā rakstnieces reprezentāciju. Tikai Žagara gadījumā tā ir efektīga ārējā forma (Pēterburgas balles aina kā pirmās grāmatas atvēršanas svētki, kas vienlaikus atgādina augstās modes skati), savukārt Siguldā Tatjana raksta līdz pat pēdējai operas notij. Tieši šādā kontekstā arī saprotama viņas «klātbūtne» duelī: nav rakstnieces spēkos izmainīt romāna notikumu gaitu.
Jurija Aleksandrova interpretācija (līdz ar dažām muzikālajām kupīrām) pārliecina, izņemot brīdi, kad, sākoties Pēterburgas karaliskās balles mūzikai, režisors uz skatuves risina... Tatjanas vājprāta ainu. Kaut arī šī izmisīgā plosīšanās starp divām pasaulēm ir gluži saprotama, tai ir gaužas sekas - tiek zaudēts dārgais laiks, lai Tatjana paspētu pārtapt (elementāri pārģērbties!) augstākās sabiedrības dāmā. Pēc īsa brīža viņai atgriežoties uz skatuves, aina jau ir mazliet absurda, jo starp akurāti safrizētajām galma dāmām (kora māksliniecēm) Tatjana vienīgā ir ar izlaistiem gariem matiem. Turklāt vēl kadriļa, kuras laikā viņa nebēdnīgi saskandina šampanieša glāzes vīriešu ielenkumā, sāk atgādināt bohēmu kurtizānes (piemēram, Violetas Valerī) salonā. Toties skaisti izdevies lauku balles skats ziemas ainavā, kur snieg un ciemiņi lauku muižiņā, tautiskajai Čaikovska mūzikai skanot, priecājas turpat ārā - ziemas virsdrēbēs kā daždien ķekatu vai Meteņu laikā.
Galvenā vērtība - dziedātāji
Siguldā piedzīvotā Jevgeņija Oņegina īpašais guvums nav tikai Maijas Kovaļevskas dzidrā, jūtīgi niansētā, emocionālām vokālajām nokrāsām bagātā balss un aktiermeistarība, kas lika no jauna noticēt un līdzdzīvot Tatjanas stāstam, liekot ieraudzīt labi zināmajā Puškina dzejas romāna varonē arvien jaunas, neparastas krāsas un pārdzīvojumu gammu, kas caur naivas, kaislīgas mīlestības un cildena pienākuma (tikumības ideālu) sadursmi pārbauda un norūda personības spēku.
Kaut arī pats Čaikovskis šo darbu jau pašā saknē, pretēji nosaukumam Jevgeņijs Oņegins, iecerējis kā operu par Tatjanu, ar izcilu Tatjanu te nepietiktu. Svarīgi, lai blakām Tatjanas atveidotājai uz skatuves būtu viņas talanta un meistarības cienīgs, spilgts un saderīgs solistu ansamblis. Tādu iespējams sapulcēt tad, ja kā galveno vērtību redz tieši dziedātājus, nevis pārsteidzošu inscenējumu. Un tieši šāds ansamblis bija opersvētku iestudējuma īpašā virsvērtība.
Krievu tenors Jevgeņijs Akimovs izrādījās satriecošs Ļenskis, kurš pārsteidza ar plašu, apjomīgu, tembrāli izlīdzinātu un šajā ziņā nekrievisku (nespiedzošu, nespiestu!), taču tieši tāpēc jūtīgā dzejnieka, romantiskā sapņotāja Ļenska lomai tik atbilstošu balsi. Akimova tenors ir silts, tajā pat ekstrēmāko pārdzīvojumu brīdī neieskanas «metāls», kas daudzu citu tenoru dziedājumā griež kā nazis ass. Dziedonis arī adekvāti izjūt Ļenska skatuves tēlu, viņš patiešām atzīstas mīlestība savai Olgai, patiešām ilgojas un grimst fatālās nāves priekšnojautās, nevis atrāda tenora aplombu. Savukārt Olgas lomā sen nav dzirdēts tik krāšņs, dziļi pilnbriedis, spēkpilns, «apaļš» mecosoprāns. Tas šķiet tik nepierasti un pārsteidzošā kārtā pieder pavisam miniatūra auguma dziedātājai Marijas Gorcevskas personā. Viešņas sniegums uzrunāja arī ar skatuves temperamentu un pašatdevi.
Amerikāņa Neitana Ganna līdzsvarotais, vīrišķīgi pilnasinīgais baritons un atraisītais skatuviskais tēls pilnībā kompensēja to, ka pēc angļu akcenta bija skaidri dzirdams, ka šis Oņegins ir atbraucis no tālām zemēm. Dziedātājam piemīt īpašs skatuves šarms un brīvība, ko acīmredzot izkopusi viņa amerikāņu mūziklu skatuves pieredze. Savukārt Krišjāņa Norveļa bass un stāja izcili piedienēja Gremina lomai. Viņa dziedājums slavenajā un vienīgajā Gremina ārijā valdzināja ar īsto, cieņpilno krievu operbasu skanējumu, brīvu un varenu arī diapazona pašā apakšā, kas nav pa spēkam Eiropas basbaritoniem.
Priecējoši, ka spilgti bija arī «trešā plāna» lomu atveidotāji - gan Antra Bigača (aukle), gan Kristīne Zadovska (Larina), gan Guntars Ruņģis ar komiskajām Trikē kuplejām. Aleksandrs Viļumanis pie diriģenta pults arī šoreiz īsajā uzveduma sagatavošanas mēģinājumu sesijā spējis sabalansēt vienotā dziesmā opersvētku solistu, orķestra un kora sniegumu. Izrādes scenogrāfijā (Vjačeslavs Okuņevs) pilnīgi pietika ar dārza paviljonu skatuves vidū: tas izrādījās pietiekami universāls, lai iederētos dažādās vidēs, turklāt neaizņemot pārmērīgi lielu telpu uz skatuves un netraucējot kustību, kas, starp citu, arī ir veiksme. Tas, kā šim iestudējumam pietrūka, bija meistarīga horeogrāfa pārredzējums un kārtība kora mākslinieku dejās, kurām ir simetrisks zīmējums.