Pastaigājoties pa kāda gleznaina kalnu ciematiņa tirgu, manu uzmanību piesaista sirma kundze lakatiņā - viss viņas veikaliņš ir viena vienīga pārdošanas lete, kas noklāta ar cakainiem galdautiem, lina dvielīšiem un salvetītēm. Izstrādājumu vidū apsēdusies arī pati sirmgalve.
Kad sākam Turcijā pierasto kaulēšanos par kāda dvielīša cenu, kundze paņem kalkulatoru un uzraksta skaitli 88. Izrādās, tā nav dvielīšu cena, bet gan seniores vecums. Ar to saprotam, ka nekāda kaulēšanās nebūs, un iegādājamies dvieli par noteikto cenu.
Turpat netālu sēž sirms kungs neparastā cepurītē. Viņš pacietīgi māj ar galvu, kad japāņu tūristi lūdz atļauju ar viņu fotografēties. Vecais vīrs neatsaka arī man - pie tūristiem viņš ir pieradis. Kāds turku students, vārdā Bedirhans Kudžuks, man pastāstīja, ka Turcijas seniori ir ļoti atvērti pret ārzemniekiem un draudzīgi pret svešiniekiem. Jo mazāka pilsētiņa, jo lielāka esot labdabīgā ziņkāre par svešzemniekiem.
Vecāka gadagājuma vīriešiem mazpilsētās esot paradums satikties kādā parkā vai kafejnīcā, lai spēlētu kārtis vai tradicionālo turku spēli Tawula un parunātu par politiku. Es novēroju, ka smēķis un mazā tējas tasīte ir neatņemama socializēšanās sastāvdaļa. Alkoholu musulmaņu sabiedrībā lietot gan nav pieņemts.
Taču ne visi var atļauties laiskoties - laukos senioriem jādara dažādi darbi, neskatoties uz pensijas vecumu. Turku senioru dzīvesveids ir galvenokārt tradicionāls. Bedirhans pastāstīja, ka lielākā daļa sirmgalvju nav raduši doties uz kultūras pasākumiem un ceļot. Viņa paša vecmāmiņa Tenzile dzīvo laukos un Stambulā bijusi tikai sava dēla kāzās pirms 24 gadiem. «Cilvēki gados ir atkarīgi no pilsētas, kurā viņi uzauguši un nodzīvojuši ilgus gadus,» saka mans paziņa.
Tomēr bieži sastopama situācija, kad vientuļa vecmāmiņa vai vectēvs ziemas mēnešos pārvācas dzīvot pie saviem bērniem. Īpaši tas attiecas uz Turcijas austrumu daļu, kurā ziemas esot aukstas un sniegotas un senioriem grūti tikt galā pašiem.
Pavisam citāda, nereti grūtāka, ir sirmgalvju dzīve pilsētās. Turcijas pilsētas ir lielas un blīvi apdzīvotas, un senioriem ir jāpierod pie pūļa, sabiedriskā transporta un dažādu tehnoloģiju izmantošanas. Valsts trešajā lielākajā pilsētā Izmirā gan novēroju elegantus kungus un kundzes dodamies mājup sabiedriskā transporta kuģīšos, kas kursē pāri gleznainajam pilsētas līcim. Bez šaubām - viena mēraukla visiem neder, un kādam vienmēr labāk izdosies pielāgoties jaunajam laikmetam.
Saskaņā ar oficiālajiem statistikas datiem Turcijas seniori jūtas pat laimīgāki nekā jaunieši. Par laimīgiem sevi sauc 63% turku senioru. Patīkams klimats, aktīva socializēšanās - varbūt arī tie ir daži no iemesliem, taču, vaicāti par sava prieka avotu, seniori galvenokārt minēja savu ģimeni.
Dažas lietas ir kopīgas visiem pasaules cilvēkiem.